Vienalga kā laiks iet - atceros gandrīz vārdu vārdā. Bija jocīgi. Tai dienā nākot no mēģinājuma sajutos tā, ka tikai pateikt, neturēt, jo tev jāzina. Nācu smaidīga, un tikai kad vakarā pirms miega šķīrāmies tev teicu:
- Man šodien gribējās tev ko pateikt. Tagad pēdējais brīdis...
-Jā? -emmmm -Nu saki! -Drīkst pie auss? -aha. -Es... Es... -Nu? :D -Ārprāts, cik grūti... -Tas ir kas nopietns??? -Nē! :) -Nu tad droši saki! -Es... Es esmu laimīga. -:) TAS ir nopietni. |