Bijām tikko pārradušies no Oskara un Rūtas sarakstīšanās, joprojām jautru prātu gājām veikalā. Neatceros, kurš no mums tas bija (varbūt es), bet kāds jokojot izteica ideju, ka tomēr jānopērk tests, tu pat mani pierunāji. Divas nedēļas jau kavējās, bet sākt uztraukties nebiju paspējusi.
Nu kā lai sagaida pirmo rīta urīnu, ja atviegloties prasās ne retāk kā ik pēc divām stundām? Ap divpadsmitiem jau modināju tevi, lai arī pats ieraugi tās divas strīpiņas, kuras nepārprotami liecināja, ka IR.
Nākamā diena bija brīnišķīga. Burvīga ilga rudens svētdienas pastaiga pa Tukumu. Abi satraukti un laimīgi.
Tieši tā, kā tam bija jābūt.
Vēl divi mēneši. Mēs gaidām. |