| par bailēm. |
[1. Nov 2012|03:03] |
Nakti neguļot, pa manis galvas rieviņām lēkāja tas jaunietis, tas akrobāts, tas viņš, kas bēga no ļaudīm gaisā, pāri pilsētas laukumam pārvilktajiem vadiem, tiem, kas noturēja vienu centrālo laukuma gaismas nesēju. Viņš bija nēģeris? Nē, viltots. Pārkrāsots no paša doktora rokas. No kurienes es viņu zinu?
Doktors...
ak jā, nu atceros - no grāmatas jūs.
Bet kādas?
Baloni bija!
Balonu pārdevējs,
kas tortē iecepts.
Tik mērens nereālists man te ir tikai viens - Jurijs Oļeša.
Jautājums ir, kāpēc tu tagad pēc pagājības parādies, tā atrādies, liec pār tavu dzīvību bailes just. |
|
|
| |
[1. Nov 2012|03:14] |
|
Vecums sadragājis spoguli - no acīm salta sniega vētra lēnām garo - difūzs, salts mākonis, kas stindzina un neomulīgi justies liek. |
|
|