| valoda un māksla |
[11. Okt 2012|19:11] |
Kad vasaras laikā biju Rīgā aizgājis uz Mākslas muzeju, es no jauna iemīlējos latviešu valodā. Sieviete, kas pārbaudīja biļeti runāja neaizmirstami skaistā latviešu valodā, ar majestātisku intonāciju un izcili sakombinētiem teikumiem. Es toreiz mulsu un kaunējos kā tikko dzimtenē atgriezies un savu valodas vājumu apzinādamies. Es toreiz aizgāju un atkal atgriezos, lai tikai vēl pēdējo reizi nodzirdētos viņas teiktajā.
Toreiz gan valodas, gan arī mākslas pacilāts, pa parādes kāpnēm nokāpjot, krievu sieviete piestāja man klāt un jautāja vai tur ir ko redzēt. Man nepatika kā viņa pateica "tam". Un man nepatika, kad pēc manas atbildes "jā, ja jums patīk māksla", viņa konkretizēja savu jautājumu, prasot vai tur var redzēt kautko no mūslaiku modernajiem māksliniekiem, nu tur Van Gogu un Pikaso.. Kā tagad atceros kā blīkšķēdams novēlos no sava pacēluma. Es viņai atcirtu: "Nē, jums tur tomēr nav ko meklēt."
Tas bija mēnešus trīs atpakaļ, šodien es jutu sevī spēku atkal skatīties acīs mākslai. Apbruņojos ar trejdeviņiem mūriem, tādam neviens ne iepīkstēties manā virziena neuzdrošināsies, gāju mākslu vērot. Apbūra mani Chiesa di San Maurizio al Monastero Maggiore, apbūra mani Pinacoteca di Brera, apbūra arī melnā sieviete, kas īsiem bruncīšiem defilēja no viena gala uz otru Giovanni Bellini gleznas priekšā. Apburts. Tāds jā. Arī no pašas pilsētas. Milānai piestāv būt miglaini mitrai. Tad pieklust pārprastā fashionisma spozme.
Ir vēl kāda glezna no Museo del Novecento. Necila glezna, tie daži, kas bija telpā, paskrēja tai garām tā, it kā tā tur vispār neatrastos. Tā ir Umberto Boccioni - Quelli che restano. Vizualizācija tam, kā stāvam paliek mellie smacējošie rēgi, kad aizbēdz tu. Vizualizācija bēgšanas tripiem. Es smaidu. Mans attaisnojums beidzot vizualizēts. Lai slavēta māksla, nudien. |
|
|