| Kad dvēselē nemiers. |
9. Sep 2012|16:37 |
Pirms pusotra mēneša, kad izlidoju uz Rīgu, man pasaule tēlojās visuma spektrā nicināma tās niecīgumā ar visu tās cilvēci, visu tās uzkrāto garīgo, prāta un materiālo mantojumu. Bet es mīlēju cilvēkus.
Kad pirms 6 dienām ielidoju Vīnē, cilvēki man visi kā viens rādījās neglīti, pat pretīgi. Lai patiesībai tuvinātos, jāsaka, ka riebumu sāku jau izjust Rīgas lidostā, kamēr man viens pēc otra garām gāja iekāpēji lidmašīnā, es jutu riebumu pret ikvienu no tiem, man derdzās to bezveidīgums, necilums, paviršums, neizteiksmīga mirstošo smaka, ar ko piesūcināti pat gados vēl vieglākie.
Nedēļu ieriekš Āgenskalna ielā, redzot meiteni, staidzinām sevi, mobilo telefonu un aiz pavada līdzās vēl raustam suni, manī aizmetās redzējums par cilvēka masu un to slimīgo meklēšanos, grābšanu pēc dzīves piepildījumiem - izteiksmīgiem un ātriem, bet galvenais pārliecinošiem. Tādiem, kas pārliecina sabiedrību un pēctam, kā zemāk stāvošo, pārliecina vai vismaz piemelo arī sevi. Suns, bērni, steidzīga riteņbraukšana, knipsēšana no agra rīta līdz pagurumam svešās pilsētās un laukumos. Tīrākā pierādījumu vākšana lielajai Pārliecināšanai. Es skatījos uz to un man derdzās.
Pirms 5 dienām, ceļā uz Bavāriju, biju paņēmis sevis mīļotu rakstnieku, varbūt nevjadzēja. Tas mani vēl dziļāk sakreņķēja, jo viņš vēl retais, kas manim dzīvs rādās, lai cik slimīgi to teikt. Kad ar viņu runāju vai ļaujos viņā klausītis, labsajūta mani pārņem, liekas, mums viena pagātne un viņš vēl spējīgs skaidri spriest un jūtas šķetināt.
Ar to es skaidroju savu apātiju. Cilvēki parastie mani tagad nomāc kā svina piesūcināta debess. Agrākie rakstnieki radīja gulbjus skarbā neskartā dabā, tie ļāva baudīt to skaistumu un grāciju, kuru klātbūtnē izzuda pat būtiskums pēc jēgas. Cilvēks parastais, vēl smagāk - cilvēki tūristiskās grupās, kas uzklūp Bier- und Gastgarteniem, pazudināja gulbi. Gulbis tagad tupi tup stabili iekalts Stabilo firmas zīmē, tas sastindzināts, tam atņemta skarbā apkārtne, kas mums aklajiem ļāva to saskatīt un saskatot žilbt. Skaistums ir nokauts, tāpēc viss ir kļvis tik niecīgs, smieklīgs un vienaldzīgs. Un jēga arī tik viegli rokās vairs nedodas.
Pirms 4 dienām, Nördlingen. Man pretīgas jūsu ļumīgās miesas, kas kust, kad runājat, elpojat, ēdat. Jūs derdzaties man.
Pirms 3 dienām, Walchensee. Visu dienu pavadīju uz ezera, apkārt kalni. Tuvumā neviena cilvēka man nerādījās. Patīkams miers no nelabās dūšas.
Pirms 2 dienām Minhenē. Neplānoti iekāpu vilcienā, lai dotos atpakaļ uz mājām, kuras likās glābs. Ceļā pavadīju 7 stundas, vilcienus mainīju 4 reizes. Visi cilvēki derdzās, izņemot 2, ko es uzskatu par labu zīmi. Pirmā - Ļoti trausla blonda un bāla meitene, kas stundas divas šņaukājās un gulēja, kā slima, tikai pēdējās minūtēs pirms ārā kāpšanas sapratu, ka dvēsle meitēnam raud un ja asras viņa spējīga apsiest, tad pret sasārtušo degunu, neko. Otrais - vecs vecs kungs, kas pakāpeniski pa lupatas gabaliņam vien aiz katras pieturas ģērbās ciešāk. Divas pieturas pirms izkāpšanas viņš galvā uzlika cepuri, pieturu pirms izkāpšanas, viņš izņēma no somas 2 zaļus knaģus un ar katru no tiem atsprauda uz augšu katru no savām bikšu starām. Saulei rietot, izkāpa viņš kalnu ielejā. |
|