00:09 - domdaudzība
kaut nu visi tā to visu saprastu un sagremotu
11:39
naktī murgoju, slēpos, bēgu, zīmēju bārdu svešam vīrietim kurš baigās izrādijās netik svešs, sēdēju šosejas malā, braucu šaurā mašīnā, pabiju bērnu audzināšanas iestādē, un kāpēc vienmēr sapņos nevar ātri paskriet?
un kāds vēl bij izdomājis man naktī zvanīt no sveša nummura. es nerunāju ar svešajiem, skaidrs!!
ko tas viss.
ēdīšu savas 8 maizītes un vienu kafiju. bļ.
12:15 - dienas ir garas. bet man šķiet, ka es esmu vēl garāka.
jāsavācās, jāsagludina, jāsakopj, jāaiziet,jānopērk, jāatnāk, jāiedzen,jāatvadās, jāaiziet, jāatgriežas, jāsabūt.
12:39
ir tāda muļķīga sajūta. jā, un man nudien ir paniski bail. un tad, kad man ir bail, es palieku klusa, saraujos un cenšos lieki nerunāt. kas zin, varbūt ka nepamana un nekas nenotiek. un vēl man ir dusmas uz sevi, tā pa riktīgo, bet sevi jau vienmēr labāk žēlot padodas nekā sodīt. un man riebjas, ka vienmēr tieši tad viņi visi paliek tik labi. un es ievēroju visus sīkumus. un ilgi atceros vārdus.
ar vārdiem mani var sapināt visvairāk. ir grūti būt par vienīgo cerību. nenosvinētas sudrabkāzas un uz izslēgtu telefonu pat ļoti gribot nevar piezvanīt.
nevar. nevar parunāt un visj.