11:13 - es slikti gulēju. (murgi)
un ja sagriezīsies viss tā
ka nebūs kurp bēgt
aizvēršu acis, ausis, rokas
un raudāšu
pie manis ar airiem, laiviniek
nāks pavasara plūdi
ledus ies
un mūsu būda upes krastā
tiks aiznesta pa straumi
vakar, pirms gulētiešanas, atradu savu veco pierakstu kladi. es agrāk daudz rakstīju. vēl šoziem es rakstīju, bet nu es nesaprotu, kas ar mani ir noticis. es redzu murgus, pavisam draņķīgus, bet tādus, kas paliek atmiņā pat vēl pēc gada (sasodīts), es noraujos no visām apkārtesošajām negācijām kā no karstas plīts, bet vienalga tās ir manī iekšā, tikai pavisam klusi, tikai manī, un es vēljoprojām nemāku raudāt.
(vai es bēgu no dzīves?)
man šķiet, ka jābeidz domāt. man šķiet, ka jāiet pēc kapučīno un siermaizēm.
12:31
staigāju pa istabu ar savu dzelteno kapučīno krūzi, ošņāju vaniļas smaržu un ieslēdzās tā dziesma un es pamodos. pamodās visas manas šūnas un jutekļi un nu viņi visi ir augšā un tieši 12:31 sāka spīdēt šī diena.
Yellow skies, I can see with yellow skies.
See you again,
I see you again.
In my dreams.
14:17
taisu b&w un sephia bildes.
gribas vaniļas cigāriņu. (eju)
17:31
un tā es viņu pēkšņi tur ieraudzīju un beidzu ieraudzīt.
pēc diviem vai trijiem, vai varbūt četriem nesaredzēšanās gadiem.
viņš vairs nav tas. un man viņš vairs nespēlē. manas stīgas nemaz netrīs. un tā tam jābūt.
jau sen man ir ļoti vienalga.
tagad mani spēlē savādāk. (un man tas tīk)
20:47
vairs neslēgšu nost.viņa priekš manis ir vislabākā.
lai aukstas pēdas pieradinātu pie karsta ūdens, ir jāpaiet laikam. sākumā tās notirpst un kļūst pilnīgi nejūtīgas, bet pēcāk, kad ūdens ir mazliet padzisis un pēdas zaudējušas flīžu grīdas saltumu, tās mierīgi iegrimst siltajā ūdenī, līdzi ņemot visu ķermeni un nevēlēšano līst ārā.. nekad, nekad..
pēdas ir jāsilda lēnām.
(man šķiet, ka tev sanāks)
21:03
dzīve būs mūsu observatorija
22:42 - ko es par sevi noteikti zinu
--------------------------
man izsenis ir bijuši gaiši mati.
man visvairak ir bail no vardarbības, no tā, ka man kāds kaut ko varetu nodarīt, un man nebūs spēka sevi aizstāvēt.
man vienmēr mājās ir bijuši suņi, kaķi ir mēginājuši būt, bet vienmēr ņēmuši nelabu galu.
es ēdu ļoti daudz, es mājās nedzeru kefīru, ja blakus nestāv paka, kurā ir vēl, un kafijai es pieleju puskrūzi auksta ūdens.
man ir māsa. gadu un vienpadsmit mēnešus vecāka par mani. ļoti mīļa. mana.
man patīk naktīs pastaigāties pa pļavu un smēķēt Marlboro.
man patīk adīti džemperi un jakas.
man ir divi pāri rozā kurpju.
mani neiespaido alkohols, kā rezultātā es viņu nelietoju tīri ekonomijas pēc.
mani vecāki gāja bojā autoavārijā, kad man bija apmēram 1 gads.
es dzīvoju ar vecvecākiem, kuri ir mani 'mamma' un 'tētis'. citus es nezinu.
es daudz klusēju.tagad gan mazāk, bet agrāk ļoti. bet ar tiem, kas mani pazīst (jebšu, ar tiem, ko esmu iepazinusi), es ļoti daudz runāju (tad, kad neklusēju).
es rakstu. vismaz cenšos.
man ir bijusi gara bize līdz pat ceļgalu locītavām. tā vēl stāv lauku mājā lādē blakus māsas tādai pašai bizei.
man patīk mans vēders.
man patīk vaniļas smarža.
bērnībā es nekad nebraucu viena pati ar autobusu. reiz pat tētim nācas samaksāt par taksi, lai mani aizvestu uz laukiem, jo es kategoriski attiecos iekāpt autobusā. (nu jā, tagad gan es braucu)
man ir ļoti zīmīgi murgi, kuru nozīmi es vienmēr saprotu tikai tad, kad kaut kas notiek.
man ir četras manas dāmas, kuras katra par mani zin kaut ko savādāk. bet visas viņas ir laika pārbaudītas un man nozīmīgas.ļoti.
--------------------------
un tagad man ir zaptsmaize.
(reizēm ir labi par sevi padomāt, kas patiesībā ir diezgan sarežģīts process)