| |
[19. Jul 2005|11:27] |
Manā smilšu kastā iekāpis kāds,
Un tagad par skatu šo bēdīgs ir prāts.
Tas izjaucis smilšu pilis un mājas.
Smilšu baznīcu saminušas basas kājas.
Kur nu lai rotaļās Dievu es lūdzu?
Kam par šo postu lai bēdas nu sūdzu?
Smilšu altāris sabiris drupās,
Dievnams ir pārvērties smilšu čupās.
Skumja šī diena. Spēle ir galā.
Sāpēs sarāvusies raudu es kastes malā.
Noslaukot asaru jūtu - kāds blakus,
Pienāk un arī slauka man plakstus.
„Neraudi, tante! Vai palīdzēt drīkstu?
Nāc! Es tev rādīšu dievnamu īstu.”
Manām rokām pieskaras sīciņas saujas,
Mazs meitēns apskaujot klātu kļaujas.
Bieži mēs raudam pie sapņu drupām,
Pasauli ceļot no smilšu čupām.
Vienīgi bērni redz pasauli īstu.
Es arī gribētu, bet vai drīkstu?
18.07.2005 17.29 |
|
|
| |
[19. Jul 2005|11:38] |
Es šodien esmu noklīdusi avs,
Reiz man bija bars un gans savs,
Bet šodien esmu pazudusī avs.
Es esmu līdz ausīm iekšā auzās,
Vai nedzirdēs ganu, manas ausis ausās.
Zudušas visas manas māsas jaukās.
Bez mērķa un izpratnes apkārt es klīstu,
Meklēju draudzi un vārdu īstu,
Baidos, ka viena es neiznīkstu.
Apkārt klīst vilki un skaļi gaudo,
Mana sirds saraujas žēli raudot.
Baisi un drūmi man atrašanu gaidot.
Ganam ar deviņdesmit deviņām gana,
Nerūp tam šobrīd pazušana mana,
Viņš savu pulku tik tālāk gana.
Gan aun gana, līdz pazūd vēl viena.
Šovakar nemeklēs, būs jauna diena.
Atnāks tā aita ja mani ciena.
Gana un gana, ar astoņdesmit tam gana.
Gana un gana, ar trīsdesmit gana.
Bet dīvaina tomēr tāda pazušana?
29.07.2005 1.24 |
|
|