| Meitai |
[24. Jun 2005|15:38] |
Un salūzt tēva sirds,
Tūkstoš sīkos gabaliņos.
Un katra sīkā daļa mirdz,
Mazos, spožos dimantiņos.
Kā To visu uzlasīsim?
Kā tos kopā stiprināsim?
Vai to mirdzums nezudīs,
Kad būs rokā salasīts?
To mums neizprast ar prātu,
Lai ar kā to mēģinātu.
Tikai bērnam vienam šī spēja,
Tēvu pasargāt no liktens vēja.
Paņemt tēva sirdi plaukstās,
Tā kā viņa neiztrūkstas,
Sasildīt ar savu elpu,
Aizpildīt tur tukšo telpu.
Lai ar kā mēs gribam līdzēt,
Viņiem diviem kopā mirdzēt.
Vienā – saule, otrā – dimants,
Noslēpums vien viņiem zināms.
28.03.2005 13.27 |
|
|
| Svētais Gars |
[24. Jun 2005|15:59] |
Vai vari iedomāties, ka visus 39 manas dzīves gadus neviens man nebija pateicis, ka Dievs ir manī. Mēģināju ieraudzīt dieviņu uz mākoņa maliņas. Nekā! Mēģināju Dievu ieraudzīt kaut kādā abstraktā pasaules enerģijā. Nekā! Mēģināju Dievu iztēloties kā personību, līdzīgu mums. Atkal nekā! Un tad man pateica, ka Dievs ir manī. Un Dievs ir arī tevī un visos citos cilvēkos arī. Dieva līdzība un Dieva dvaša jau no pasaules pirmsākumiem ir mūsos. Tikai līdzīga ir nevis cilvēku miesa, bet gars.
Dieva Svētais Gars apņem visu pasauli. Arī gaisu ko elpojam ir Svētā Gara pilns. Ja tu elpo šeit Latvijā, tu taču nešaubies, ka gaiss pietiek arī Āfrikas valstīs un Arktikas ledājos. Par gaisu mēs nešaubāmies, par Garu gan. |
|
|