i · believe · i · can · fly

Zini, kāpēc vieglāk raudāt nevis smieties, kāpēc tēlot otrā plāna lomu ir nomierinošāk nekā uzņemties galveno, kāpēc drošāk teikt to, ko tu patiesībā nedomā...? Cilvēks nav radis uzņemties atbildību, viņam no dabas ielikta vēlme būt par upuri, krusta nesēju, par tādu, ko žēlo, kuru apčubina, kura vietā kāds ne vien pagatvo brokastis, bet arī tās pamanās notiesāt, jo cilvēks jau tā grib...

Ir tikai dabīgi, ka cilvēks baidās bīdīt LIELĀS lietas savā dzīvē, baidās kļūdīties... taču jāspēj tam pārkāpt pāri... "Bēdu, manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāj'!Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādam'!"

Atceries Laimas teikto filmā "Maija un Paija" (Paijai): "Tu pati savu likteni izvēlējies!Ej un izdzīvo to!" Ja vien cilvēks saprastu, ka tikai un vienīgi viņš spēj izkalt savu laimi tikai sev vajadzīgā lielumā, spožumā un kvalitātē... bet viņš to nespēj... Diemžēl mūsdienu cilvēks ir riktīga Paija! Bet mēs viņu mainīsim, vai ne tā?