ceturtdien psihodrāmā beidzot visu mācēju un varēju - nokratīju nost savus putekļus un ļāvos pilnīgi visam. Man ļoti patika - no garšīgiem smiekliem, sajūtu akmeņiem un asarana paldies teikšanas mammai. Izrādās mans mammas stāsts vienai citai ļāva atvērt durtiņas uz sāpīgajiem šī brīža notikumiem.

Bija jāizdomā, vai turpināsim nodarbības šogad un, lai arī ar to, kāpēc es sāku iet, esmu tikusi galā, tomēr man ir ļoti iepaticies rakņāties un testēt sevi uz dažādām sajūtām.

Jāpieraksta, lai neaizmirstās:
# jātrenē spontanitāte. Man likās, ka man tieši no tās jātiek vaļā, bet nekā - spontanitāte ir līdzvērtīga dzīvespriekam, tāpēc jo īpaši uzteicama. Vislabāk spontanitātei nodoties ar bērniem, jo viņiem tas ir dabiski.
# (šis no žurnāla, bet iederas :) bieži uz priekšu mūs dzen mūsu kompleksi. Un kāds tur brīnums, ka tieši lietām, kuras nekad neesmu darījusi, pievēršu vislielāko uzmanību. Tieši tas arī raksturo manus panākumus - iebāzt degunu nezināmā un sākt kapāt.
# sajūtu spēle - viens pasaka kādu vārdu - otrs sajūtu par to un tā tik dod uz priekšu - varētu būt labs aisbreikers kādam pasākumam.