principā visu "savējo" pēc vairākām dzīvesvietas maiņām no vecāku mājām esmu savākusi. tomēr ir vairākas lietas, ko negribu savā tagadnē. Pat pati nezinu - kāpēc.

tās lietas saistītas ar manu pagātnes jūtu spoguļiem. Atceros, kā rakstīju dienasgrāmatu (klasika - rūtiņu klade), un domāju, ka nomiršu, ja kāds to kādreiz izlasītu. Tomēr tagad - es pat nezinu, kur tā ir! Un zināt gribētu tikai tāpēc, lai sadedzinātu!

Vecāku mājas dzeltenajā istabā plaši iekārtojies arī mans lielākais bieds, ar ko nezinu, ko iesākt, tādēļ tas tā uz jautājumu zīmes tup 4 gadus. Tie ir 2 tīņu laika fotoalbumi. Man nepatīk tos skatīties un atminēties kā bija - tad. Traģikas gan nekādas.

Un tad šodien - iegāju un paskatījos. Mammīt, mīļo! Vecākajā albumā - no vsk izlaiduma līdz 2.kursam esmu tāds kompleksains, pastāvīgi saraustīts un asarains (ak dies, jā! katrā otrā bildē!) cilvēciņš! Un vēl tas puisietis! Par kuru visu mūžu domāšu - kā būtu, ja būtu bijis kā sarunāts, bet tad - tās ir tikai fantāzijas utml. Un tad tās attiecības, kas bija tik ļoti nekādas, droši vien ir, lai novērtētu, kas man ir tagad, bet man, godīgi sakot, ir žēl skatīties uz to mani, kas nāk no tiem albumiem, ka gribas "Pažēlot to nelaimīti" un sadedzināt bildes un sajūtas, kas gan neizbēgami mani ir novedušas, kur esmu tagad - cilvēka, kas pašai patīk (bildēties gan joprojām ne pārāk).