šonedēļ tāda darba nedēļa

- pirmdien meklēju aukli. Viena iepatikās. Nevis, ko rakstīja, bet kā rakstīja. Bet, ak Tavu neražu, neatbild jau pāris dienas.
- otrdien satikos ar šefu. Ļoti jauki parunājām. Teica, ka gaidot mani atpakaļ, kas man jau liekas pašsaprotami. Tā kā dāmīte ies ātrāk prom, tad ar janvāri būtu labi nākt. Es piekritu. Lai arī sākotnēji biju stingri nolēmusi, ka ne ātrāk kā Kraukšķītim būs gads, tomēr jūtos jau gatava. Nu ja, tikai atrast labu aukli.
- trešdien viesojos pie darba kolēģes, kurai ir 10 dienas jaunāks puisītis. Meitene riktīgs darba patriots, duracell zaķis un vienmēr radošais atbalsts, neformālais līderis. Un re - viņai esot tiešā tekstā pateikts, ka negaida viņu... Viņa to tik viegli pateica, ka es uzkurbulējos. Nu labi, mainījusies globāli viņas amats, bet potenciālu tak var izmantot - likt kaut ko citu darīt, utml. Nu, protams, jaunās māmiņas ir īpaša darba ņēmēju grupa, bet tomēr nav smuki teikt, ka gaidīs, ja negaida...
- tā nu es božoties par darba devēju, kas labs pret mani, bet pret riktīgo darba rūķi ļauni pasmējies, sagaidu zvanu no darba personāla vadītājas, kas pajautā - vari bērnu uz 3 dienām atstāt (es tā kā vēl baroju Kraukšķiti ar krūti)? Mana amata cilvēkiem tiekot rīkota 3 dienu konference novembra beigās Barselonā. Vai es gribot vai varot? Man tāds rāmais - zdinkš, man likās, ka vilciens vēl nav pieturā, bet nu jau tas ir klāt.
- šodien nākas atbildēt par konferenci. Bet tā jau neesmu es, ja kaut ko nesarežģīšu un neparaušu sedziņu. Nu tad - pašreizējais plāns ir braukt, bet ar aukli vārdā vīrs. Biļeti čaļiem dabūsim vēsi (ja tikai tiks uz borta) un palikt jau varēs kopā ar mani viesnīcā (par to DD neiebilstot). Kamēr es dīdīšos beņķos un klausīšos par nākamā gada plāniem un efektīvām metodēm, tikmēr čalis viens dzers Cerveza un čalis divi čilos ar tēti. Jā, vēl jau tikai vīram jādabū brīvdienas...