zvana no darba:

ko esmu izdomājusi, kad nākt - saku, neko jaunu neesmu izdomājusi, kad bērnam paliks gads (feb vidus) - nākšu. Bet es jau dzirdu, ka viņu pusē šis tas mainījies. Dāma, kas pieņemta daļēji manā vietā, sākusi ošņāties (viņai manis dēļ terminēts līgums) un iespējams, ka jau no janvāra ies prom (vispār prātīga meitene). Nu re -, iespējams, ka vajadzētu nākt ātrāk.

Tagad sēdu tāda domīga. Jāmeklē aukle. Ar M mammu negāja tik raiti (viņai ir visas tiesības, bet... bet...) Esmu liela meitene, pati tikšu galā. Mammām mūžīgi jātiek ar visu galā. Pēc visiem nostāstiem, tieši tas, ka esi mamma, licis kalnus gāzt un nez kur dabūt superspēku. Man jau liekas, ka ar tētiem tā gluži nav.

Dienas skaitītas, jāsāk meklēt veidus kā atķeksēt "līdz atgriešanās darbā izdarāmos darbus".