ja tā godīgi, tad tikai nupat sāku pierast pie mammī lomas. Tikai tagad galvā sāk saslēgties, ko mazais grib, kā palīdzēt un kā vēl atrast laiku sev un savām fizioloģskajām un sociālajām vajadzībām. Ir tik fantastiska sajūta, ka vari palīdzēt - mazais naktī niķīgs, nevar aizmigt. Un tad Tu pacel, paturi uz pleciņa, sagaidi vienu tādu kārtīgu vīrieša atraugu, nosliedz uz paladziņa un viņš aizmieg saldā miedziņā. Tādos brīžos, liekas, ka esmu supervaronis, ka es varu visu :)

Bet vispār man nākas atskārst, ka esmu daudzos jautājumos kļūdījusies - pirms Kraukšķīša bija savādāks viedoklis. Piemēram, par darbu - man taču bija tik grūti aiziet prom, bet nu es pilnīgi neinteresējos un man pat ir vienalga, kas darbā notiek. Nu un tad man nākas mainīt savas domas un kādam atkal atzīties - Jā, Tev bija taisnība. Pirmoreiz mūžā man patīk atskārst, ka man nav bijusi taisnība!