ievaaariijums

feita_kleita @ 6:48pm: kā dzīvot ar cilvēku ar kuru nav par ko parunāt, un viņam riebjas mūzika, kuru klausies?
uz čuju un veiksmi.


nejauši radīt bērnu.


ir siltas atmiņas par sākumu līdz piekrāpa.r
tad bija A, kuram uzticējos.
Ko es vēlos pateikt?

Lieciet man mieru!!!
ar visām savām ilūzijām un iedomām. Mani izvaroja 19 gadu vecumā, kā rezultātā radās bērns, no kura atteicos. Lieciet, man fakin mieru ar saviem seksiem.

feita_kleita @ 5:22pm: skumji...
pirms pāris mēnešiem Jovitai bija dzd un miršanas diena... tā emocionālajā fona iespaidā, jo to nesanāk atlaist, uzrakstīju cilvēkam, kurš bija blakus šajā briesmīgajā brīdī pirms vairāk kā 10 gadiem. un tagad jānožēlo.
mana problēma ir tajā, ka es neatlaižu notikušo, cilvēkus.. un tādēļ tagad saujām jādzer ad, jo nespēju adaptēties īstenībā un pieņemt, ka neviens nav pret tevi tā, kā tu pret viņu - tie ir vislielākie meli.

savu toleranci varu iebāzt sev tur, kur nekad neiespīd Saule dzīvam esot.

ir tas teiciens, ka mēs piedzimstam vieni un nomirstam vieni.
vienīgais brīdis, kuru nožēloju ir filozofijas lekcija pie Rītupa - no bullshit here - no MA, kad biju vēl BA. es pildīju uzdevumus un mani izsauca, jo pasniedzējs vēlējās runāt ar mani, bet es nepacēlu roku un neatzinos, ka esmu lekcijā. tas ir vng, ko patiešām nožēloju.
jo man tiešām interesē atgriezeniskā saite jeb atbilde uz manu atbildi uz jautājumu, ar ko cilvēks atšķiras no citām dzīvām vai nedzīvām būtnēm?

un otrs, būt tolerantam pret būtnēm, kuras pēc tam tevi apmelo un nozākā.

nekas. guvu mācību un tagad man ne prātā nenāks sazināties ar Fejai piesaistītiem cilvēkiem.

feita_kleita @ 3:56pm: vēlos būt bezatbildīga.
tik daudz dzīves laika pavadīts sevi pakļaujot manipulācijai un iespaidošanai.
tik daudz laika pavadīts lietas uztverot nopietnāk nekā tām būtu jāpievērš uzmanība.
es nevaru mainīt notikušo, bet varu mainīt attieksmi pret to, tādēļ Fuck you Putin.

mani iepriecina, ka bērna tēvs, jo vecāks kļūst bērns, bērnkopībai vairāk atrod komunikāciju un tai pievēršas.

pirms nedēļas noskatījos Die My Love. joprojām domāju par tās vēstījumu. ok, pieļauju, ka patīk tādēļ, ka tēma ļoti tuva, bet vng.

baidos, ka nemainīšos, ka tas vnk nav iespējams. vēlos izlekt no laivas, ko pierāda arī mana uzvedība rudenī. spēlēšanās ar veiksmi netikt nogalinātai.

pirms laika tramvajā satiku bijušo vīru. viņš bija ļoti priecīgs mani satiekot. parunājām.
es nevarēju saprast šādu reakciju, kā to "tulkot", līdz zsv tirdziņā mana draudzene paskaidroja - cilvēks ir laimīgs! viņam nav iemesla būt dusmīgam uz kaut kad pagātnē notikušām lietām, jo šodiena ir laba.

f_g @ 8:50am: Kakīšnovērojums
Māsu banda no rīta parasti jau sāk mīņāties ap gultu diezgan agri, lai es ātrāk celtos. Puša šorīt izpildīja visu ierasto trokšņošanas un uzmanības pievēršanas programmu, kas nenostrādāja. Galējais līdzeklis - pavemt (tas mani vienmēr izceļ no gultas). Šodien tika apēstas piecas skujas, lai varētu pavemt (citos apstākļos skujas netiek ēstas).
Neparastais, ka arī Grušiks šorīt atzīmējās ar rīta gultas apmeklējumu un paņurdēšanu, ka bads ir tāds, ka nevar vairs paciesties. Pirmā reize pusotra gada laikā! Ok, to jau es zināju, ka daudzas lietas viņš no māsām mācās. Nu, ir apgūta jauna iemaņa. :D

missalise @ 7:51am: Vēl vakar palūdzu Chatgpt, lai pamāca mani no pamatiem norvēģu valodu (un aprakstīju, kādā veidā gribu, lai to māca).

Man, piemēram, nepatīk, kā tiek mācīta latviešu valoda. Tur sāk ar tādām frāzēm kā "Iepazīstieties, priecājos iepazīties, ļoti patīkami". Es, piemēram, nekad dzīvē reālā sarunā neesmu teikusi - iepazīstieties. Es sākumā izstāstītu, ka latviešu valodā ir divas dzimtes un sāktu ar norādāmajiem vietniekvārdiem - tas, tā, tie, tās. Tad darbības vārdu "būt" trešajā personā. Un tad jau kaut kādus vienkāršus lietvārdus, kas apzīmē ikdienā lietojamus priekšmetus - galds, krūze, krēsls u.t.t.

Un tātad norvēģu valodā, izrādās, esot trīs dzimtes - vīriešu, sieviešu un nekatrā. Un tāpēc lietvārdus vajagot mācīties uzreiz ar artikuliem.
en - vīriešu dzimte - piemēram, en stol (krēsls)
ei - sieviešu dzimte- piemēram, ei bok (grāmata). Bet norvēģi ļoti bieži ikdienā šo nelietojot un varot iztikt tikai ar en lietošanu šīs vietā.
et - nekatrā dzimte, et bord (galds).

Atšķirībā no latviešiem, norvēģiem nav tas vai tā, bet esot vienots tas "det". Un tam klāt pieliekot norvēģu valodā ir jeb "er", var veidot vienkāršus teikumus.

Det er en stol. Tas ir krēls.
Det er ei bok. Tā ir grāmata.
Det er et bord. Tas ir galds.

missalise @ 7:46am: Šonakt sapnī redzēju, ka ar kaut kādiem jaunības cīņubiedriem no studiju laikiem esam laikam kaut kādā universitātē un tad ejam kopā dzert kafiju, kur pēkšņi uzrodas arī manas tagadējās kolēģes. Un tad visas tur grib ēst kūkas. Un es saku - varbūt kāda grib ēst pusīti kūkas? Bet neviens tā arī nepieteicās.

Tas laikam saistīts ar to, ka man pēc telefona iestatījumu atjaunošanas pazuda tajā MyFitnessPal un kad gribēju to tur instalēt no jauna, man pateica, ka tas manā ierīcē vairs nedarbošoties. Tā nu es esmu jaunas kaloriju skaitīšanas APP meklējumos. Manā jaunajā planšetē Myfitneespal iet, bet es tak nestaipīšu visur līdzi planšeti.

eos @ 5:30am: MI iznīcina tos, kas to lieto nesaprātīgi
https://www.youtube.com/watch?v=YcLkumPjo3A

Ir daudz zinātnisku pētījumu, kas pierāda, ka cilvēki, kas vairs nelieto savas smadzenes, bet MI,
tādējādi atrofē dažādas funkcijas - lasītprasmi, rēķinprasmi, kritisko domāšanu, radošumu, spēju atšķirt īstu no atdarinājuma.

Cilvēki, par spīti šiem pētījumiem, turpina lietot MI, jo tas atvieglo viņu dzīvi īstermiņā.

Daļai cilvēku vispār ir grūti atteikties no kārdinājumiem - garšīgi ēdieni, dzērieni, sekss, vara, nauda utt.

MI ir šī gadsimta pirmās puses lielais kārdinājums. MI dotā informācija ir virspusēja un bieži vien tikai daļēji patiesa.

Galvenais iemesls tam ir tāds, ka tikai cilvēkiem ir dzīvās pieredzes klātbūtne viņu apziņā.

Es vakar iepazinos ar cilvēku, kurš Valmierā un tai tuvajās pilsētās bija atvēris piecas maiznīcas. Pēc tam viņu vēl lielāks
uzņēmums izkonkurēja ar dempinga cenām. Viņa atbilde - viņš aizbrauca uz Ķīnu, uz Šaoliņas klosteri, apguva cigun
un kļuva par cigun meistaru un pelna naudu ar to. Viņš uzlabo cilvēkiem veselību un dzīvi, mācot, kā kustēties tā,
lai viņu ķermeņos labāk ritētu enerģija.

Vēl viņam ir Harley Davidson motocikls, ļoti stilīgi T-krekli ar filozofijas memēm un jaunavīgs izskats un domāšanas veids.

Foršs vīrietis.

Šādu vīrieti MI izdomāt nevar, un viņa dzīves pieredze 1990-tajos gados Latvijā, esot vidējajam uzņēmējam konkrētā
kontekstā, ir unikāla.

***

Lai saprātīgi lietotu MI, ir jāzina tā uzbūves principi.

Lai saprātīgi ēstu saldumus un nekļūtu atkarīgs no tiem, ir jāzina to ķīmiskais sastāvs.

Lai saprātīgi ēstu, ir jāprot pašam gatavot un jāzina, kāda ir specifiskā ēdienkarte tieši Tavam unikālajam ķermenim.

Lai saprātīgi izmantotu varu, jābūt atbilstošai atbildībai.


Visas šīs dzīves mācību stundas ir domātas, lai cilvēkam liktu DOMĀT PAŠAM. Ja cilvēks
atvieglo savu dzīvi, nedomājot, jo kaut ko viņa vietā izdara MI, tad kur viņš izmanto ietaupīto
smadzeņu resursu?

Ja ir jātulko no ķīniešu valodas, ir saprātīgi lietot MI, nevis piecus gadus mācīties valodu.

Ja jāsastāda iepirkumu saraksts Rimi interneta veikalā, vai to ir saprātīgi uzticēt MI?

lilja_brik @ 6:20pm: ziemas laika smarža
manas šīsziemas ēdamās apsēstības ir ķilavas (sievas buča, vīra buča utt.), uz maizītes ar avokado + helmans vegāno majonēzi, un "butter beans", ko latviski sauc par Limas pupiņām, visādos krāsnī ceptos veidos, kopā ar dažādām vasarā sasaldētajām lapām, ko lēnām velku ārā. es esmu kopumā apsēsta ar saldētavu un tās piepildīšanu rudenī. jo īpaši ar lapām.
Un skābēti kāposti klāt pie visa, bet šis nav nekas jauns.

f_g @ 3:20pm: Zvaigznes diena
Vecāki šajā dienā (vēlākais nākamajā) vāca nost egli.
To katru reizi šajā dienā atceros. Pati gan eglei ļauju mūs priecēt ilgāk (kamēr jau tiešām nesāk birt). :)

missalise @ 1:08pm: Kad biju laukos, es vietējā Betā uzgāju Nāves jūras sejas krēmus no Izraēlas. Izmēģināju un manai ādai baigi patīk. Diez, Rīgā Betās šos arī tirgo? Man gan Betu nekur pa ceļam nav, bet varbūt varētu kādreiz aizbraukt tad speciāli, ja zinātu, ka tur var nopirkt.

missalise @ 7:41am: Vakar noskaidroju, ka jaunie zābaki ir gana ērti un gana ērti zābaki ir gana labs iemesls būt gana priecīgai. :) Jāvāc šodien visādi dati no visiem kaktiem un pakšiem, jo drīz jau sāksies lielais datu pieprasījuma bums no visām pusēm.

f @ 5:33pm:

f_g @ 4:24pm: pagātne man seko
Tik neparasti.
Sapnī redzēju cilvēku no pagātnes. Tagad dienā uzdūros tīklos citam cilvēkam, kurš saistīts ar to cilvēku, kuru redzēju sapnī. Speciāli neko nemeklēju un nepiedomāju, vienkārši tā sanāca.
Mulsinoši.

missalise @ 1:31pm: Būs jānopērk jauna paka eritritola paka darbam. Kad darbā dzeru kafiju, tad lieku klāt nevis cukuru, bet šo. Kaloriju tikpat kā nav, bet kafijā vispār nekādu atšķirību nejūt. Esmu sataisījusies šogad biežāk nākt uz darbu. Un vispār kļūt daudz disciplinētāka, jo tieši tad es darbojos visefektīvāk.

Un biežāk rakstīt cibā (to arī Jums visiem novēlu). :)

missalise @ 8:13am: Manas cibas 2025.gada pirmie katra mēneša teikumi. Vispār diezgan precīzs ieskats pagājušajā gadā.

Pagājušajā gadā sākumā sanāca divas reizes uzspēlēt basģitāru - aizvietoju brāļa grupā basģitāristu.
Esmu drusku uzkārusies ar darbu.
Flow dabūja Oskaru, šis gan vēsturisks notikums. :)
Šodien biju uz obligāto veselības pārbaudi.
Brīvdienās biju aizbraukusi uz laukiem.
Jāturpina turēt īkšķi un lūgt Dieviņu par manu mammu.
Kaut nu šoreiz pārmaiņas pēc būtu mierīga vadītājas aizvietošana.
Naktī es sapņoju, ka es esmu pa pusei nāra, bet neviens to nenojauš, jo es izskatījos kā cilvēks, tikai savā būtībā biju nāra.
no subject)
Sākotnēji biju iecerējusi braukt uz kora nometni sestdien, bet neatradu piemērotu kopbraukšanas opciju, tāpēc bija jābrauc vien piektdien, kas nedaudz izjauca manus plānus.
Šodien pēkšņi radās apskatīt vienu dzīvokli Andromedas gatvē 6.
Es ļoti cienu cibiņus, kurus esmu piedraugojusi.
Dzīvokļu cenas ļoti pieaugušas.

feita_kleita @ 9:17am: tāds norm jaunā gada sākuma ieraksts dienasgrāmatā
lai gan, kāda starpība, šis ir tikai kaut kāds datums izdomātā kalendārā.

feita_kleita @ 9:00am: "Hop" pirms "hip"
pārsteidzos ar savu gada apskatu, cerībā, lai nekas nenotiek. figu. atverot bzalkoholisko šampi, vismaz kāds prieciņš, 1x dabūju atsitienu. uz savu salauzto ribu. šķita, ka dēļ sāpēm noģībšu. tagad sāpes ir mazliet mazinājušās, tomēr tās joprojām ir nesalīdzināmi spēcīgas kā jebkad iepriekš. nezinu, ko darīt? vai jādodas uz traumām? kā lai ievēro miera režīmu vismaz 7 - 10 dienas, ja tas nav iespējams?
vakar baidījos paslīdēt un nokrist, bet, lol.

missalise @ 1:03am: Esmu viena izlakusi puspudeli šampja un jūtos ļoti priecīga. Pa TV bija arī kaut kāds tīri foršs koncerts, tā nu es drusku padancāju pa dzīvokli. :) Piezvanīju mammai un viņa tādā apmierinātā balsī teica, kā arī skatās to koncertu. :) Kaut nu šis būtu labs gads. Visādā ziņā es darīšu visu, kas manos spēkos, lai tas tāds būtu. :)

missalise @ 12:59am: Mīļie cibiņi, daudz laimes Jums visiem Jaunajā gadā! Lai nākošgad, atceroties šo gadu, mēs teiktu, kā tas bija gads, kad mūsu visu dzīvēs sākās labas pārmaiņas un mums bija daudz iemeslu, lai rakstītu priecīgus un pozitīvus ierakstus cibā. :)

eos @ 7:30pm: “Par aizejošo un aizgājušajiem”
Viena no spēcīgākajām atmiņām saistībā ar cilvēkiem man bija 2012. gadā, kad manai māsai bija astoņpadsmit - deviņpadsmit gadu, un viņa studēja Stokholmā.
Viņa man rakstīja skaipā, un mēs dažreiz tērzējām cauru nakti.
Viņa studēja par upēm. Šīs ziņas, un man skaips bija ieslēgts cauru nakti un dienu, kā tādi spīgulīši vizēja uz datora rīku sijas. Viņas vārds mirkšķinājās, un tad bija tāda sajūta, it kā maza gaismiņa glāstītu pakausi. Māsa bija ļoti labsirdīga un kādu brīdi dzīvoja sieviešu klosterī Latgalē.

Taču viņai bija otra puse, tā grēcīgā un izvirtusī, un tās dēļ viņa arī aizgāja bojā. Viņai bija tieksmes uz sievietēm, un tās viņa ar lūgšanām necentās apspiest. Viņas iespējas ballēties līdz ar pilngadības sasniegšanu strauji pieauga. Viņai arī bija tieksme uz domām par pašnāvību.

Kaut kā šī kombinācija noveda viņu kapā. Viņa vienmēr teica: “Netērējiet naudu manis apglabāšanai, lai es esmu vismaz labs mēslojums rozēm”. Vai arī, kad viņa stopēja cauri Eiropai, viņa teica: “Svarīgākais ir saskaņota apakšveļa. Lai maniakam un morga darbiniekam prieks, ja nu tā Dievs būs lēmis”.

Un tā viņas dvēsele deviņpadsmit gadu vecumā devās prom. Viņas dvēselei bija apriebusies šī grēcīgā dzīve, un viņa atstāja šo Zemi.

Kad tas notika, es aiz sērām nonācu Rīgas Austrumu slimnīcā un gandrīz mēnesi slimoju ar plaušu karsoni. Man bija tik dziļas, dvēseliskas skumjas, ka cilvēks, ar ko man bija paredzēts būt kopā un mācīties saprast šo pasauli, ir prom.

Es lasīju dažādas grāmatas: “Šokolādes Jēzus”, “Svina garša”, un citas latviešu autoru grāmatas par smagiem notikumiem, pēc kuriem cilvēki kaut ko ir sapratuši un izķepurojušies. Es tobrīd labi sapratu tos laulātos pārus, kuri vēlas dzīvot kopā līdz mūža galam un negrib dzīvot vieni pēc partnera nāves. Taču viņa bija TIKAI māsa, kāpēc es tā pārdzīvoju?

Bībelē teikts, ka ķermenis ir dvēseles templis. To nebūs postīt ar alkoholu/narkotikām/cigaretēm/plastiskām operācijām un daudz ko citu.

2012.gadā es biju vienpadsmit gadus jau pats regulāri sastapies ar depresiju, apātiju, taču es biju atradis garīgumu, kaut ko, ko es priekš sevis saucu par patieso, kosmisko Kristu, kas ir brīvs no korupcijas cilvēku baznīcā, kam šis viss ir tikai viena liela skola. Es biju ieguvis mieru, pat ja regulāri pats slimoju. Dvēseles dziļumos es zināju, ka es satikšu īstos cilvēkus, kas man palīdzēs saprast savu slimību, es ar gribasspēku un darbu tikšu galā.

Māsai bija katoļu mācītāji pieejami, klostera māsas, psihiatri un psihologi. Viņa nerunāja par savām pašnāvības domām. Viņa teica, ka es esmu viņai otrs tuvākais cilvēks aiz mātes, tāpēc viņa nevienam citam nestāsta. Viņai pietiek, ka divi cilvēki zina.

Tomēr viņas rīcība – alkohola lietošana un iešana “meitās”, tā arī nekad nebeidzās. Kad tas viss notika, es tikai raudāju. Jo tā bija viņas izvēle. Prasīt palīdzību vai nē. Es neko ietekmēt nevarēju. Es varēju uzklausīt, bet viņa runāja reti. Jo formāli viss bija labi – studijās sekmes labas, darbs papildus studijām arī atradās, viņas ķermenis spēja izpildīt to, ko apkārtējie no viņas gaidīja.

Viņa bieži rakstīja dzeju par to, cik slikti viņa patiesībā jūtas, taču to rādīja tikai pašiem tuvākajiem draugiem, kuri to uztvēra kā melanholiskas, sapņainas, jaunas meitenes skumjas, ka viņa vēl nav atradusi savu princi zirgā?! Es nezinu. Bet viņa man nekad neteica, ka kāds viņu būt sapratis labāk par mammu un mani.

Viņai bija attiecības ar puišiem arī, taču tās viņa uzskatīja par īslaicīgām un maznozīmīgām iepretim attiecībām ar meitenēm. Es biju pirmais, kurš uzzināja, kad viņa zaudēja nevainību, un tieši tas, ka viņai tas šķita “nu, svarīgs notikums, bet ne super svarīgs”, mani sarūgtināja ļoti. Viņa neapzinājās savu vērtību. Savas dzīves vērtību.

Viņai patika ceļot, patika daba, Īrija, patika lūgšanas, baznīcas mistērijas, kristīgā meditācija un kontemplācija. Viņa valkāja arī kristiešu gredzenu “Īsta mīlestība gaida”. Taču tā arī nesagaidīja. Viņai apnika? Nezinu, kas viņā salūza, bet viņai apnika cerēt, ka viņa sagaidīs.

Es arī valkāju šādu gredzenu un sagaidīju. Vismaz sievietes “jā” uz bildinājumu es sagaidīju.

***


Kopš 2012. gada pagājuši jau trīspadsmit gadi. Taču sarunas ar viņu sešpadsmit stundas no vietas liecināja, ka mēs bijām dvēseles radinieki kaut kādā nozīmē. Viņa burtiski varēja apsēsties ar mani pie virtuves galda, sākt ap deviņiem no rīta dzert tēju un attapties divos naktī. Mamma mums uztaisīja pusdienas un vakariņas, taču mēs tikai runājām.
Par visu. Viņā bija kaut kas no revolucionāres. Viņa gribēja iet piketos un mainīt pasauli. Taču viņa vienmēr atkārtoja “es neesmu labs cilvēks, man vēl daudz jāmācās”. Varbūt šķīstītavā viņa iemācījās to, ko vajadzēja.

***

Es labi atceros, ka bērnudārzā man bija draudzene, ar ko mēs kopā dziedājām latviešu estrādes dziesmas un dziesmas no populārām filmām. Mums bija pieci gadi. Es ļoti sēroju, kad viņa netika tajā pašā skolā, kur es. Viņa man bija vienīgā draudzene/draugs bērnudārzā. Es neatceros viņas vārdu vai uzvārdu, taču tās sajūtas, kopā dziedot, ir palikušas vienmēr.

Kad meklēju sievu, man bija svarīgi, lai viņa gribētu un mācētu dziedāt duetā.

***

Šobrīd manam literārajam mentoram ir sešdesmit deviņi gadi. Martā paliks septiņdesmit. Viņš mani konsultē jau vienpadsmit gadus. Es viņam novēlu labu veselību, taču tas nav manās rokās ietekmēt viņa dzīves ilgumu citādi. Tāpēc es noteikti pūlēšos pabeigt iesākto grāmatas manuskriptu tuvāko gadu laikā.

***


Pirms trim gadiem es iepazinos internetā ar kādu rumāņu pareizticīgo priesteri. Viņš gribēja ar mani spēlēt kopā stratēģiskās datorspēles. To mēs arī kādu laiku darījām, taču tad man parādījās vairāk privātskolēnu un spēlēm vairs nebija laika.

Viņš savas dienas pavada kopjot savu ļoti veco un slimo māti. Par to viņš no pašvaldības saņem naudu kā kopējs, kaut jebkurš kristīgs cilvēks koptu savu māti, ja būtu tāda vajadzība, man gribētos domāt. Viņš ir ļoti zinošs vēsturē, kultūrā. Rumānijā esot vēl zemāks dzīves līmenis nekā Latvijā. Man ir vienmēr prieks ar viņu sarakstīties vai sarunāties, jo viņš izstaro šo mieru, pārpasaulīgo mieru kā patiesi ticīgs cilvēks.

***


Šogad novembrī es sāku gatavoties tam, ka februārī man būs Rīgā jādarbojas kādā ļoti lielā skolā un jāvada matemātikas stundas. Lai meklētu mieru un stabilitāti, es mēdzu klausīties mantras, meditāciju mūziku un pats sūtīt labas domas, kur uzskatu par vajadzīgu.

Youtube man piedāvāja kanālu, kur kāds jaunietis no Amerikas aizbrauca uz Japānu, iestājās Zen Budistu vīriešu klosterī un dzīvo kā mūks jau kādu laiku. Šis mūks par sevu (brīvprātīgo darbu) ir sev uzlicis atbildēt uz interesentu jautājumiem noteiktu minūšu skaitu nedēļā. Man jautājumu nebija, taču es viņam uzrakstīju pateicību, ka viņš dod padomus, kā tikt galā ar to dzīvi, kāda ir Rietumu civilizācijas lielpilsētās.

Viņš uzsāka ar mani sarunu, un tā nu ir sanācis, ka viņš teica, ka saprot, kāpēc es meklēju vēl vairāk miera, gatavojoties darbam skolā. Viņš novēlēja man veiksmi un teica, ka ir ieintriģēts, ko es varēšu iemācīt, ar savu personību esot par paraugu šiem
7. – 8. klases bērniem.

Mans darbs šajā skolā beigsies pēc divarpus gadiem. Tad es sākšu strādāt atkal privātskolā ar mazākām bērnu grupām.

***

Dzīvē mums blakus ik pa laikam ir patiesi labvēlīgi, labsirdīgi cilvēki. Kosmiskā mērogā katra saskare ar šādu cilvēku ir kā acu mirkļa desmittūkstošdaļa. Vai es paspēju pateikt: “Paldies, ka Tu esi! Paldies par visu, ko Tu dari! “ pirms acis ir aizvērušās man vai otram cilvēkam?

zin @ 6:00pm: Laimīgu !

Lai jums izdodas, draugi!

feita_kleita @ 6:27pm: varbūt uzrakstīt gada pārskatu, lai vairs nekas ekstrēms nenotiek? un vēlmītes?
paņēmu vēl vienu akadēmisko pārtraukumu, jo tomēr nespēju apvienot mācības ar bērnudārzu un no tā izrietošajām sekām. nākamgad ceru atrast kādu pusslodzes darbiņu, bet drošvien nekas nesanāks tā paša iemesla dēļ. vai, ja ne darbiņš, tad kādas darbnīcas stūrīts, jo mājās neko radošu padarīt nespēju. nav brīžu, kad būtu vienatnē ar sevi (darbnīcā ir citādi, tur visi radoši rosās). vislabāk būtu, ja ar vīru sāktu dzīvot atsevišķi vai lielākā dzīvoklī, bet labāk, katrs savā.

piedalījos vienā stikla mākslas projektā, kuram sekos vēl 2 lielas izstādes.

uztaisīju 2 sudraba gredzenus.

biju divos ceļojumos - pavasarī uz Kopenhāgenu, vēlā rudenī uz Barselonu.

biju divos brīnišķīgos koncertos - Rotting Christ un Marilyn Manson.

pārtraucu divas draudzības. vienu toksisku, otru - kopīgu interešu zuduma dēļ (apdirst akadēmijas studiju procesus).

atjaunota viena draudzība.

pārtrauktas attiecības ar māsīcu Stambulas konvencijas dēļ.

lauztas 3 ribas. vienreiz septītā un astotā, otreiz - astotā.

būs jāiet izmeklējumi, vai neesmu ceļā uz epilepsiju, lol.

divas reizes mēģināju iestāties attālinātajā AA klubiņā, bet nesanāk "iejusties" mana sliktā melnā humora dēļ.

brāļa meita pārcēlās uz Z-Īriju.

nākamgad vēlos aizbraukt ceļojumā uz Z-Īriju.

nākamgad vai aiznākam, dēla labklājībai, pārcelties uz citu valsti būtu ļoti labi (ziņās stāsta, ka sākšoties karš pirms "Skola 2030").

sāku jaunu hobiju.

izlasīju 3 grāmatas.

sramgni @ 11:15pm: vp
Paskatos pie izlietnes, protams – viss pludo.

f_g @ 9:09am: īsumā par vēlmēm
Iepriekšējā nedēļa bija nogurdinoša.
Darbs. Pēkšņi uzkritusī galda klāšana ar visu sagatavošanos pirms tam. Paši braucām ciemos. Vakar vienkārši gulšņājām pie Tv un interneta.
Šo nedēļu gribu mierīgu. Ar čībām kājās un mājas drēbēs.

eos @ 3:41am: Es diezgan daudz laika pavadu sociālajos tīklos, dodot cilvēkiem padomus lietās/diagnozēs, ar kurām es esmu ticis galā. Es
to uztveru par brīvprātīgo darbu.

redditā

r/autism
r/ ADHD
r/ detrans (tiem, kas pārstāja gribēt būt transseksuāļi un nu meklē izeju)
r/ asexuals (tiem, kas mēģina saprast, vai aseksualiāte ir iedzimta vai traumas dēļ izveidojusies)
r/ healthygamer (tiem, kam bijusi/ir atkarība no datorspēlēm)
r/ latvia (tiem, kas vēl dzīvo Latvijā)


Šajās brīvlaika nedēļās secinu, ka cilvēku pateicība par maniem padomiem katrā no soc. tīkliem atšķiras.

Aizvien vairāk nākas domāt par teicienu "nebaro pērles cūkām".

Visvairāk tas saistās ar upura sindromu. Ja cilvēks čīkst, bet neuzņemas atbildību par savu dzīvi, viņam, patiesībā, palīdzību nevajag.

Ar laiku mans bs detektors šādus čīkstētājus atpazīst aizvien labāk, taču ne vienmēr.

Visbiežāk ir vērtīgi dot dzenbudisma tipa atbildes uz jautājumiem. Tas jautātāju izsit no līdzsvara, respektīvi, toksiskās domāšanas pašam par sevi.