ievaaariijums

melnbaltalapsa @ 11:04am: Sen neesmu rakstījusi. Bet nav jau īsti ko. Cilvēks, joprojām iemīlējies, jau daudz neraksta..

zin @ 10:05am: on a side note.
augustā ir Juodaragis festivāls LT
vai kāds turp brauc?
meklēju transportu. kompānija arī būtu forši, protams :)

missalise @ 7:32am: Atradu bukletu tiešsaistē, kur VZD skaidro, kā veidojas kadastra numuri. Un saskaņā ar kuru man ir taisnība.
Nekustamam īpašumam, kura sastāvā ir zeme vai zeme un būves (zemes un būvju īpašums), kadastra numuru veido
Kadastrālās teritorijas kods, kadastra grupas kods (pēc pirmās zemes vienības), Kārtas numurs kadastra grupā.
Savukārt kadastra apzīmējumu (zemes vienībai) veido
Kadastrālās teritorijas kods, kadastra grupas kods, kārtas numurs kadastra grupā.

Attiecīgi - tāds nekustamā īpašuma kadastra numurs, kāds ir piešķirts tam svešajam īpašumam, varētu būt piešķirts tikai manas mammas nekustamajam īpašumam, ja viņa izdomātu to otro zemes gabalu atdalīt. Diez, kā to bukletu saglabāt, lai var redzēt, ka tas ir izdarīts šodien un lai viņi vēlāk nevar sākt spirināties, ka neko nezina.


https://www.vzd.gov.lv/sites/vzd/files/vzd_buklets_kadastra_numuri1.pdf

kra @ 5:25pm: īpašie gadījumi
Maniem vecākiem viņu Rīgas dzīvoklī ir tāds trauku skapis ar stikla sienām, pilns ar traukiem "īpašiem svētku gadījumiem" - nu, tur greznas zupas terīnes un šķīvji ar apzeltītām maliņām, kristāla glāzes un sudraba galda piederumi, pilns skapis (nu kuriem gadiem šie trauki, nepateikšu), bet manā dzīves laikā vēl nav bijis tāds īpašs gadījums, kad tiktu lietoti trauki no šī skapja. Ne bērnībā mūsu kristības, ne vēlāk skolu pabeigšanas vai dzimšanas dienas (pārāk prasti), pat ne viņu pašu 45 gadu kāzu jubileja, pašu un bērnu augstkolu grādu iegūšanas, viņu mazbērnu piedzimšanas. Kas būs tas īpašais gadījums? Viņu bēres?
Vai tā arī viņi nodzīvos nekad neaiztiekot traukus no šī skapja, un tad, kad viņi vairs nebūs, mums (viņu pēctečiem) būs jāizlemj, ko darīt ar šiem dārgumiem? Kapā līdzi likt to zupas terīni?

missalise @ 5:18pm: Šī garā un grūtā diena beidzot iet uz galu. Esmu ļoti, ļoti nogurusi.

zin @ 4:54pm: I Can't Read '97 David Bowie

zin @ 3:20pm: no citiem stāstiem- izgāju praidā.


žēlīgi sametās, ka mans galvenais aksesuārs bija kurpes, jo kurš gan uz kājām skatās. laikam vajadzēja vismaz kādu ziedu viju, vai stīpiņu, arīdzan

missalise @ 12:30pm: Šodien saņēmu atbildi īsti ierēdnieciskā stilā no zemesgrāmatu nodaļas.

Ir tā, ka manai mammai pieder nekustamais īpašums, kas sastāv no diviem zemes gabaliem ar kadastra numuru, pieņemsim 1, kura sastāvā tāda ir 2 zemes gabali - viens ar kadastra apzīmējumu 1, otrs ar kadastra apzīmējumu 2.

Un tad ir kaut kāds pavisam cits nekustamais īpašums ar kadastra numuru 2, kurš sastāv no viena zemes gabala ar kadastra apzīmējumu 3.

Man liktos loģiski, ka tam nekustamajam īpašumam nebūtu tāds pats nekustamā īpašuma kadastra numurus kā manas mammas zemes gabala kadastra apzīmējums. Bet nu tur viss esot pareizi - kā man šodien atrakstījās gan zemesgrāmatu nodaļa, gan arī VZD.

Bet jautājums - kad mana mamma gribēs reāli nodalīt to zemes gabalu ar kadastra apzīmējumu 2 - viņai tad tiks dots jauns nekustamā īpašuma kadastra numurs, kas būs, piemēram, 4?

Un tad būs nekustamais īpašums ar kadastra numuru 2, kas sastāvēs no zemes gabala ar kadastra apzīmējumu 3
Un manas mammas nekustamais īpašums ar kadastra numuru 4, kas sastāvēs no zemes gabala ar kadastra apzīmējumu 2?

Man tas liekas tizli un stulbi. Un palielina krāpniecību risku. Jo kadastra numuri izskatās tieši tāpat kā zemes gabalu kadastra apzīmējumi.

f @ 12:26pm: : rail baltica
vakar pirms gulētiešanas palasīju ziņas.
nu ko es varu teikt - zajebisj.

missalise @ 12:22pm: Mjā, nabaga mana priekšniece. Katru dienu šādu trakomāju turēt. Kaut gan - varbūt - ja es darītu to ilgstoši, tad jau arī tie darbi ritētu vienkāršāk, jo man tā būtu rutīna, nevis kā tagad - katrs darbs bezmaz jaunums (es mūsu nodaļā veicu ļoti atšķirīgus darba pienākumus kā pārējās meitenes). Aiziešu pēc vēl vienas kafijas, tad jāuzzvana vienam daļas priekšniekam, tad jāmēģina atrast pieeja tai informācijas sistēmai, kuru man ļoti sen nebija vajadzējis izmantot. Bet laikam to pusstundu restarta laika vajag, lai atkal smadzenes sāktu darboties.

f @ 6:20pm: man vēl nav taisīti pirmie mazsālītie gurķīši.

restart @ 11:57pm: Kika
Darīšanas aizveda mani uz lielu veikalu, kurā nekad agrāk nebiju bijis un diez vai arī jelkad atgriezīšos. Vajadzēja veikt pasūtījumu. Pārdevējs pildīja sistēmā nepieciešamās formalitātes, es tikmēr stāvēju un garlaikojos.
Pie blakus lodziņa diskutēja pārdevējs ar kādu veikala darbinieku. Nevarot saprast, kāpēc tā sistēma izdarījusi un kā to labot. Jāsaka Kikai. Jā, šis tiešām jāsaka Kikai, jāpasauc Kika!
Atnāca Kika. Es par savu pasūtījumu un pārdevēju sev pretī vispār aizmirsu. Mana galvenā rūpe tagad bija apskatīt Kiku, bet tā, lai neizskatās pēc blenšanas. Jo Kika, redz, bija ļoti jauka, smaidīga tumšmataina meitene. Un kaut kas viņā bija tāds īpašs.
Pēc kādas minūtes vai divām Kika atzina, ka sistēmā tā vienkārši nez kāpēc noticis un atgriezās savā darba vietā, par ko es tagad jau zināju - kasē.
Mans pārdevējs arī iznira no sistēmas pasaules, pievērsās man, iedeva izdruku un nosūtīja uz kasi samaksāt.
Tur, protams, Kika. Varēju uz viņu neslēpti paskatīties, varbūt pat pasmaidīt. Viņa man smaidīja, bija ļoti jauka un pieklājīga. Tik dzīvespriecīga kā iemīlējusies, nodomāju. Man jau pirms iešanas uz kasi bija skaidrs, ka redzēšu viņu visdrīzāk pēdējo reizi mūžā.
Pēc nedēļas es viņu redzēju vēlreiz, jo, izrādās, viņiem iekšējā birokrātija liek iet uz kasi arī pirms pasūtījuma saņemšanas. Tagad viņai bija nozīmīte ar vārdu. Varbūt arī pirms tam bija, tikai nepamanīju. Nepārsteidzoši, viņu, izrādās, sauc Kristīne. Tāpat jauka un smaidīga.
Es gan baigi smaidīgais nebiju.
Nezinu, kas tāds viņā bija. Kaut kāda kombinācija noteikti. Diez vai kādreiz sapratīšu Kombinācijas noslēpumu, bet tieši par to es visvairāk domāju, skatoties uz skaistām meitenēm. Kas ir tas, kas man viņu padara tik skaistu?

kra @ 11:09am: a kur tad lai paliek Lampas laikā? viss, ko skatos, jau nobukots.
variants telšu pilsētiņa neliekas baigi karsts, bet varbūt tomēr.

eos @ 3:07am: Foto var būt mānīgs, skaistums nāk no iekšām
Tātad, otrdien mani nofotografēja skolas direktore pie kafejnīcas. Es biju ļoti, ļoti noguris, taču pieklājības pēc pasmaidīju.

Nomainīju bildi telegram, lai ir kas jauns. Iepriekšējā bilde man bija no janvāra.

Draudzene nokomplimentēja bildi, mani tas pārsteidza.

Parasti labas bildes sanāk tiem, kas mani mīl. Sievai un māsai. Var jau būt, ka skolas direktorei es kā cilvēks tiešām patīku.

Padomāju, ka man jāsāk reklamēt Radošuma skola jaunajai sezonai, tāpēc ieliku šo bildi arī FB.

Tur cilvēks atsūta ziņu, ka bilde ir super. Citiem arī patīk.

Es esmu mazliet samulsis. Man ar bildi ir maz sakara. To fotografēja kāda cita, un mani dzemdēja arī kāda cita.


***

Droši vien tāda skepse uz bildēm man ir no vidusskolas laikiem, kad es mēdzu iemīlēties, un manī mēdza iemīlēties.

Kad satikos uz tēju ar personu, kura bija iemīlējusies manī, vai es viņā, tā iemīlēšanās parasti ļoti ātri pārgāja.

Lai aiztaupītu šādas situācijas, pārstāju likt draugiem.lv ļoti labas bildes. Sāku likt savu dzeju. Par ko arī bija interese.

***

Var jau būt, ka daļa cilvēku FB tā arī lieto, lai ik pa dažiem mēnešiem pie savu paziņu bildēm saliktu laikus.

Es lieku laikus, ja kāds uzraksta savu viedokli par kaut ko vairāk kā dažās rindiņās.

ievaaariijums @ 5:29pm: Katra dāvinātā puķe podiņā, patiesībā man ir kārtējā nasta. Nākas vien noskatīties kā nabaga augs, manas nemākulības dēļ, iet bojā. Man ir istabas augi, bet tās mazās puķītes podiņā nu nekādīgi pie manis neizdzīvo. Ko es daru ne tā?

eos @ 10:54pm: Pārdomas nr.1 Koris + māksla
Februārī gaišreģe pateica, ka es pārāk daudz dodu un dāvinu, pārāk maz rūpējos par savu labizjūtu.

Jūnijā man pateica, ka dāvināt un dot ir labi, taču man jāatceras, kādā pasaulē es pagaidām dzīvoju.

Visu laiku tas pats jautājums - ko es gribu? Kādreiz gribēju dziedāt duetā. Laikam pārāk bieži klausījos

Menueta "Viņi dejoja vienu vasaru". Mana mamma dziedāja Latvijas labākajā sieviešu korī 70-tajos gados.

Kamēr es Rīgas Doma kora skolas vietā gāju šaha skolā. Un tāpēc zēnu koris man gāja secen, toties es biju
viens no labākajiem jaunajiem šahistiem 90-tajos gados.

Cilvēki ir slavējuši gan manu balsi, gan šautriņu spēli, gan koris, gan sacensības pagaidām iekrīt vienā laikā otrdienā 18.30. Rudenī gan būs jauna sezona, jaunas telpas, viss var mainīties.

Bet ko es gribu? Atceros to teicienu - "gribi, gribi, tik daudzus gadus gribi, kad dabū, esi jau aizmirsis, kāpēc gribēji..."

Man dejošana un zīmēšana, un dziedāšana ir iespēja priecāties par otra prieku. Ka otram sanāk. Atkal - bet kur es palieku? Kāpēc man nav prieka par sevi? Perfekcionisms jau atkal?

Tas koris, kur eju, nepretendē uz Dziesmu svētkiem, bet
dievišķu, sakrālu skaņu. Kvalitāte, ne kvantitāte.

No otras puses - mums ir diriģente beigusi JVLMA, pianists arī, turklāt ar Phd mūzikas pedagoģijā. Ir jaunieši ar pabeigtām mūzikas skolām. Ir jaunieši, kas pie mums atnākuši no
relatīvi nopietnajiem koriem kā koris "Maska".

Taču tieši tāpēc, ka garīgā attīstība ir mūžīga, un vienmēr var dabūt vēl tīrāku skaņu, vēl sakrālāku tautasdziesmu dziedājumu, mums ir maz koristu. Cilvēkiem patīk mērķi. Mums mērķis ir katru gadu dziedāt augstākā kvalitātē kā pirms tam. Ieraksti mums notiek pie profesionālas aparatūras, var salīdzināt.

Es domāju, ka mana publikācija Domuzīmē kaut ko parādīs. Tik liels kritiķis sev esmu. Es rakstu 15+ gadus, dziedu savam priekam reti.

Man patīk, kā dzejnieks Uldis Bērziņš ir pateicis, pārfrāzēju: "Es rakstu, jo es esmu kaut ko sapratis un dodu to tautās. Pat ja tas nav pareizi, tad cilvēki par to diskutējot bagātinās, un aug visa kultūra līdz ar to".

Es rakstu prozu gandrīz tā paša iemesla dēļ. Es mīlu domāt. Ja mani teksti izprovocē citus domāt, tas ir liels sasniegums.

Man apkārt ir mākslinieki, kuri sasnieguši tādu meistarību, ka par viņu darbiem saka "absolūts skaistums". Tas arī droši vien ir jauki.

zin @ 9:28pm: rīt jāiet ielīgot Labietī

f_g @ 3:39pm: uz naudu?
Putns uzkakāja.
Sapratu tikai mājās, ģērbjoties nost.
Lūk, kādēļ cilvēki uz mani TĀ skatījās.

slepkava @ 3:01pm: Noklausījos interviju kaut kādā kanālā ar Ernestu Riekstu, pie mātes homeopātēs un izārstētiem pacientiem sāku rēkt balsī.

f_g @ 10:49am: Maciņa apdraudētāji
Gribu vienu ļoooooti lielu pirkumu, bet ir regulārie maciņa/konta apdraudētāji:
- sporta apavi
- teātris/koncerti
- grāmatas
- senlaicīgais porcelāns
Jāaudzina raksturs. Kaut kā.

eos @ 9:41pm: Viļakā
Pilsēta ļoti skaista un sakopta. Trīsstāvu mājas, baznīcas, liels ezers, parks. Skola nesen atjaunota. Pilsētā vieta ir ap 10 000 cilvēkiem, dzīvo 1200. Skolā vieta ir ap 500, mācās 150.

Skolas direktore ir par humāno izglītības metodi, kas ir liels retums. Pie skolas ir peldvieta un sporta laukums, arī estrāde.

Līdz Tartu, Balviem un Alūksnei tuvu.

Lielais jautājums, kā uzlabot Latvijas ekonomiku, lai cilvēki gribētu dzīvot 252km attālumā no Rīgas?

rugetta @ 2:44pm: divdesmitgadīgā rugetta man gribētu iezvelt ar krēslu par šo, bet man šovakar jāiet uz hermaņa izrādi lāčplēša ielā 25 un es tik ļoti negribu. i'm sorry baby, we fell out of love.

f @ 12:46pm:

f @ 12:41pm:

eos @ 11:00am: Ceļā
Viss mierīgi. Braucu ar ecolines 2 stāvu autobusu otrajā stāvā. Nopirku vegāno hotdogu narvesen, dateles un zviedru mīklas, banānus rimi. Autobusā man vienam ir divas vietas, labs WiFi.

Lasīšanai man ir Mariana Rižija phd par Uldi Bērziņu un mūzikas saule. Mani sagaidīs autoostā direktore. Kur uzlādēt ierīces autobusā ir.

Vakar atklāju Cassandra Jenkins mūziku. Aizsūtīju draugiem. Patika. Džezs ar folku un indie. Plus 19 grādi, laiks ideāls.

Vakar manējiem bija pēdējais eksāmens. Jāsvin.