par saturu skatos
bildes* un domāju, ka mums nevajag vairāk cilvēku - mums vajag kvalitatīvākus cilvēkus. jo pat tad, ja saprātīgākā daļa no mums sāktu vairoties ar dubultu sparu, pārējiem pasaules iedzīvotājiem nekāpjot uz augšu pa iekšējās attīstības spirāli, projekts "cilvēce" aizvien būtu lemts neveiksmei. vienalga, cik gājieni iespējami pa starpu, mats aizvien garantēts. tiesa, nav teikts, ka tam tā nav jābūt, tomēr intuitīvi šķiet, ka kolektīva sadegšana naidugunīs tomēr adekvāti neatspoguļo šīs sugas patieso potenciālu.
vakardien savukārt noskatījos hercoga
cave of forgotten dreams, un tur bija interesants moments par neandertāliešiem - laikā, kad tapuši attiecīgie alu gleznojumi, viņu bija daudz vairāk par h.sapiens, taču viņi tik un tā izmira. h.sapiens bija elastīgāks prāts, plastiskākas smadzenes, viņi bija radošāki un līdz ar to spēja efektīvāk risināt problēmas. ironiskā kārtā tieši tie paši centrālie kritēriji ir būtiskākie progresa noteicēji arī mūsdienās, vien risināmās problēmas ir mainījušās, evolucionējušas līdz ar kultūru, komunālās kopdzīves un organizācijas formām, izmantotajām tehnoloģijām, ražošanas metodēm utt. taču dienas beigās jautājums aizvien ir par to, cik efektīvi un cik radoši mēs spējam risināt savas (individuālās un kolektīvās) problēmas. kaut nedaudz iedziļinoties vēstures gaitā, kļūst skaidrs, ka līdz šim tradicionāli allaž esam piegājuši problēmām ļoti duālistiskā manierē, polarizējot situāciju savā un pretnieka nometnē, labajā un sliktajā, pareizajā un nepareizajā utt. jautājums līdz ar to, protams, ir - kā darīt citādi? un - kā vienoties darīt citādi? bet šeit neizbēgami nākas lūkoties uz to, kas tad mums
traucē darīt citādi.
viņdien domāju par to, ka primārā emocija, ko izjūtu pret latviju kā puslīdz vienkopus operējošu cilvēku grupu, ir dusmas. manī nav latvijas mīta, manī ir tikai latvijas realitāte, un, kaut tā, manuprāt, ir diezgan neapskaužama, plašākās masās aizvien labāk „strādā” skaisti iepakotas ideoloģijas un nacionālie mīti nevis pragmatiski rīcības plāni. tālab nākas domāt, ka mana dzimtā grupa primāri operē uz mīta pamata, tā sapņo savu identitāti ar pagātnes starpniecību; tās skatiens allaž ir vērsts atpakaļskates spogulī - meklējot nosaukt sevi vārdā, tā neskatās uz to, kas ir, bet gan uz to, kas bijis. turklāt šī identitāte ir ļoti inerta - ikviens dekonstrukcijas mēģinājums tiek atraidīts ar visu nāves baiļu spēku. tas gan diemžēl padara dzīvi šai grupā neiespējamu, jo saruna, kas interesē, piem., mani, tai nav aktuāla; vēl vairāk - tā ir pat izmisīgi nevēlama.
no tā saprotami izriet jautājums, ko darīt? jo, redz, vienkārši emigrējot, kā esmu netīšām izdarījusi, nākas cilāt, vai šis solis ir patiešām optimāls visos virzienos - vai ikvienam cilvēkam tomēr nav (meta)morāla pienākuma palikt un cīnīties tur, kur viņš piedzimusi, pašas grupas labad? man nav tiešas atbildes uz šo jautājumu, bet es velku strukturālu paralēli starp indivīda attiecībām ar savu (dzimto) vidi un pāra attiecībām vai jebkuru tandēmattiecību konstelāciju: it takes two to tango. ja otrs paliek mūžīgi noslēgts, tad pirmajam eventuāli nākas atzīt, ka tās nav attiecības, tā nav apmaiņa, tas nav dialogs. un doties prom, doties tālāk, jo attiecības nav formāla vienība - ja tās nav dzīvas, to vienkārši nav. ir divi noslēgti vienumi, kas berzējas viens pret otru nemainoties. tālab gadījumā, ja vide un grupa, no kuras nāku, neatspoguļo manas vērtības un atsakās iesaistīties dialogā, atsakās uzlūkot mani kā daļu no "mēs", ja tā nevēlas abpusēji bagātināties caur dažādību, bet tikvien kā spiež mani savā formā, savu priekšstatu rāmī, tad es vienkārši neredzu iemeslu palikt šajās attiecībās. jo grupa ir lielāka par mani, tai ir lielāka vara, līdz ar ko tā var tieši vai netieši ierobežot manas pašizpausmes iespējas, tādējādi iedragājot manu dzīves kvalitāti, taču man nav resursu, lai atbildētu ar līdzīgām sankcijām, tādējādi piespiežot to vismaz uz dialogu. labākais, ko varu darīt paliekot, ir iekapsulēties domubiedru lokā, kas kā tādi japāņu makakas saspiežas ciešā murškulī, pagriežot kažokus pret āru, lai pārdzīvotu šķietami nebeidzamās nakts nepanesamo salu.
te arī parādās aizbraukšanas ēnas puse - ja visi, kam dzimtenē ir neērti, dodas prom, tad šī vide paliek vienveidīga un pliekana, tādējādi nolemjot sevi bojāejai gluži kā neandertālieši. daudzveidība ir attīstības dzinējspēks, jo tā rada aizvien jaunas situācijas, kurās aizvien no jauna nākas meklēt jaunus risinājumus, tostarp pārskatīt savas pieejas, tādējādi paplašinot skatījumu un aizvien no jauna izjaucot status quo ilūziju sevī. daudzveidībā ir vajadzīga elastība, jo pretējā gadījumā tā vienkārši eskalē nebeidzamā konfliktā. daudzveidībā ir jāmācās pārskatīt un atlaist savus priekšstatus, ir jāmainās. šādos apstākļos gluži vienkārši attīstās arī smadzenes, jo ikvienai jaunai domai, ikvienai jaunai rīcībai atbilst jauns neirālais ceļš. vai tas nostiprinās, vai arī neironi tā izšauj vienu vienīgu reizi, atkarīgs tikai un vienīgi no atkārtojuma. tālab uzskatu, ka ikviena vide, kas principiāli atstumj citādo, paraksta pati savu spriedumu. vienalga, cik gājieni iespējami pa starpu. tomēr redzu arī to, ka viens jautājuma aspekts skar manas attiecības ar (tostarp pienākumu pret) citiem, bet otrs – manas attiecības ar (tostarp pienākumu pret) sevi. proti, es gribu dzīvot vidē, kurā pati jūtos labi, kurā varu augt un īstenoties, taču augot neizbēgami ieraugu, ka manas sākotnējās grupas problēma nav termināla diagnoze, bet gan sarezģīts attīstības posms, ko nepieciešams menedžēt produktīvā virzienā.
*pašas bildes nav nekāds wow, bet dzīvesstāsti, kam tās veltītas, ir total wtf. piedodiet - vāciski.