| 10:43a |
starpsugu cīņas
vakar vakarā sunītis kārtējo reizi mēģināja ierādīt kantam viņa vietu mūsu barā. šoreiz kā rūkšanas, riešanas un zobu snaikstīšanas papildtehnika tika izmantoti ūdens un pārtikas pārstrādes galaprodukti. nu neko, gulēja četrkājainais draugs virtuvē aiz slēgtām durvīm (tipa variācija par tēmu "būris").
vispār šausmas ar to suni - nu kā var būt tāds sīkpirdis, bet nu tāds kundziņš arvaizin! vakardien klīnikā uzbruka maza zirga lieluma rotveilera jauktenim. nu neko, tas acīmredzot bija šaušalīgi nikns, ja reiz pat uz apskati ar uzpurni. vetārste tikai paspēra manējo nost, lai varu saķert, stāvēja trīcēdama un atkārtoja manā virzienā izmisušām ačelītēm "vi toļka ģeržiķe svaju sabaku! ģeržiķe svaju sabaku!" (repeat till fade)
otrs "vispār" attiecas uz suņsaimniekiem. es jau arī tikai mācos un nevarētu teikt, ka man būtu da jebkādas zināšanas kinoloģijā, bet kaut kāda izpratne par to, ko, kad un kā būtu un ko, kad un kā nebūtu vēlams man tomēr pēc 14 gadu kopdzīves ar seteru vai kā citādi, bet ir izveidojusies. bet mazie suņi ir viltīga padarīšana. es pieļauju, ka sava daļa mazsuņu saimnieku skipo da jebkādu apmācību (vienalga - skolā vai mājās), jo tas suns ir tik, nu, kā lai pasaka... vajadzības gadījumā padusē pasitams, ka viegli aizmirst to, ka tas ir suns. šis, protams, ir vispārzināms fakts, bet es to beidzot sapratu, nu, ar aknām, tā teikt. tikai pilsētvidē, manuprāt, suns jūtas ārkārtīgi nedroši, ja a) starp viņu un saimnieku nav iedibinātas ļoti konkrētas hierarhiskas attiecības un b) viņš nav apguvis kaut kādas rutīnas uzvedības manieres. nu, brauc visādas šausmīgas mašīnas, piemēram - ja suns nav nolikts pie vietas un sevi uzskata par barvedi, tad viņam ar visām šīm ikdienas briesmām ir jātiek galā pašam (vismaz savā galvā). reti kurš to spēs puslīdz adekvāti, sevišķi jau nu mazi suņi. bet ja viņš zin, ka saimnieks ir kings un saimnieks teiks, ja nu akurāt tiešām būs kaut kas traks, tad viņš var justies diezgan komfortabli arī vidē, kas pretējā gadījumā viņu satrauktu līdz histērijai. tas pats ir ar uzvedību - ja ir bail un gribas kaut kur panikā skriet, bet saimnieks saka "miers" un saimnieks saka "sēdi", un suns atzīst saimnieka autoritāti, viņš attiecīgi var reaģēt puslīdz normāli un justies tomēr puslīdz droši. visa pentera pamata doma ir tāda, ka saimnieki, kas nestrādā ar savu suni, to gan jau nedara aiz ļauna prāta, bet tanīpat laikā viņi neapzinās, ko viņu neizdarība nodara dzīvniekam. un arī man ir žēl, ka es to nesapratu iepriekš, jo nebija pieredzes ar maziem, nervoziem un dominantiem suņiem. tad es būtu mammu uzstājīgāk ļečījusi par to, kas un kā jādara, vai būtu to dzīvnieku vienkārši jau ātrāk savākusi pie sevis. nu jau daudz, ļoti daudz kas ir sen nokavēts + šādas tādas nevajadzīgas traumiņas radītas, līdz ar to šis darbs, ko sākotnēji var efektīvi izveikt gada laikā, būs jāturpina visu atlikušo mūžu, bet rezultāti būs stipri vien sliktāki nekā savlaicīgas apmācības gadījumā. tomēr mēs turpināsim censties un censties, un censties. dis ai kan promis.
Current Mood: apņēmīgs |