graustu kino mani jau rīgā blokmājas dzen izmisumā, bet te otro dienu pēc kārtas uz ekrāna saskaros ar TO.
TAS ir dienvidu "pārpalikuma cilvēces" blokpilsētas. vakar gomorra, bet šodien pavisam nejauši, mēģinot no savā kompī esošajām padsmit filmiņām izmudrīt kaut ko vēl neredzētu, uzdūros almadovara '84. gada
qué he hecho yo para merecer esto!! rodas sajūta, ka mani vajā sociālā problemātika. tās saistībā vienīgā līdz šim gūtā atklāsme zināmos aspektos var šķist diezgan nehumāna, bet domāju, ka mūsu vienīgais ierocis šajā cīņā ir profilakse. ja vispārēja "normas" degradācija ir uzlūkojama kā infekcija, tad venīgais veids, kā to novērst, ir padarīt iespējami plašas sabiedrības daļas imūnas pret šo vīrusu. bet inficētie? par viņiem atliek vien lūgt, jo reāli ir kaut kāda robeža, manuprāt, kuru pārkāpjot negatīvā attīstība kļūst neatgriezeniska.
to sakot es saprotu, ka, iespējams, kaut kāda major apredzība ir bijusi faktā, ka savā laikā šķietami neizprotamu iemeslu dēļ tomēr nepapildināju socioloģijas studentu rindas.