| 6:23a |
vispār sapratu vienu jauku lietu.
ja tu sāc strādāt tā ap 1iem/2iem naktī un turpini līdz kādiem 9iem/10iem rītā, tad jau plkst. 11:00 bez mazākajiem pašpārmetumiem vari korķēt vaļā vīnpudeli, vilkt ciet aizkarus un baudīt kādu kinogabalu.
vot, jesķ u meņja plan. |
| 11:43p |
vecums nenāk viens
pēc gomoras pasākuma, kura ievadā cienījamais sociologs ar savām ūberdrūmajām nākotnes vīzijām mani sabiedēja ne pa jokam, un neveiksmīga mēģinājuma ieturēt vakariņas picērijā, kurā, redziet, stundu pirms slēgšanas picas vairs nepasniedz, ieva nolēma mazliet izpildīties ar velosipēdu vecrīgas šaurajās ieliņās. noīsinot garo stāstu - tuč tuč pārrēķinājos ar lecieniņa trajektoriju, skaisti nostrīķējos ar pakaļējo riepu gar ietves maliņu un nojaucos na vidu visiem līvu laukuma vasaras dārzu apmeklājiem. nu labi, lai neizskatītos pēc pilnīgas idiotes, tomēr gribu piebilst, ka lecieniņš bija ieplānots tāds mazliet mazliet advancēts, savukārt uz idiotes pusi tomēr velk fakts, ka man ir tipa šosejas nevis zemsēdekļa lēkājamais veļļuks. bet nu ok, nojaucos ļoti veiksmīgi - tikvien kā potīte un ceļi mazliet apdriskāti.
taču stāsts tipa bija par vecumu, vai ne? nu lūk, pēc šīs akrobātikas paraugstundas dažāda dzimuma, vecuma un izcelsmes alusvēderiem es pieķēru sevi satraucamies, vai tik tai smagāk cietušajā celī tagad nav kaut kāda huiņa iedragāta. un tas jau ir līmenis, manuprāt, jo ceļi ir cietuši patiešām minimāli. nez, es kaut kā neesmu radusi domāt par ķermeni šādā aspektā. kaut kā pierasts, ka viņš tāds elastīgs un izturīgs. vismaz no ārpuses. |