aijā žūžū šodien man klīnikā minku atņēma uz kādu pusstundu un atdeva
šitādu.
nu labi, atdeva trīcošu, jo līdz šim vienmēr uz sistēmu gājām kopā un ar garlaicību teju stundas garumā kopā cīnījāmies, un no suņiem kopā baidījāmies utt., bet te pēkšņi "varat nenākt".
bet vispār man šķiet - viņš beidzot ir sapratis, ka rīt ir pēdējā mocību diena, nolēmis atmest neauglīgos pūliņus atbrīvot sevi no tās šausmas ķepā un vienkārši pagulēt līdz labākam laikam.
upd. nu re, un ironiskas beigas pie šī stāsta atnāca pašas, proti, gulēja žūžiņš tik saldi, ka nemaz nemanīja pats savu vajadzību atbrīvoties no organismā uzkrātā šķidruma un sacisājās pa miegam turpat saimnieka pēļos.
