| 8:44p |
jēlnafta
Kam es vēl spēlēju šo teātri? Skatītāji sen kā aizgājuši un gaisma ieslēgta.
Es dzirdu kā pavisam tuvu, tepat aiz zāles durvīm, kāda balss sauc manu vārdu. Kāds meklē mani, kāds grib ar mani satikties. Tur ārā mani vajag, ārā mani gaida.
Šeit gaisma sen ieslēgta. Izrāde ir beigusies un skatuvei ir zudis tas mazliet mistiskais valdzinājums, šarms, kas tai piemita spēles pustumsā. Cauri. Loma ir nodzīvota un pateikta. Tad vārdi bija dziļi un reibinoši. Nu tas ir garām - vien tukša zināma teksta atkārtošana.
Es tās neskaitāmās rindas mācījos lēni, es ierakstīju sevī šo lomu, lai varētu to dzīvot. Es kustējos viņas kustībās, es reibu, kad viņa reiba, un atkritu nespēkā uz kušetes. Es skrāpēju savas rokas, kad tas bija jādara viņai. Es viņu pazinu līdz galam.
Nu tas ir cauri. Viņa krīt un reibst aizvien tais pašās vietās, jo tā ir jābūt, atkal un atkal no jauna, atkal uz mata tāpat. Es redzu, ka te viņai jāraud un te jānodur skatiens, bet drīz būs jāšķaida trauki, jāpiedzeras un jādejo. Man tas ir sen apnicis.
Es reiz izdzirdēju, ka kāds sauc manu vārdu, un nokāpu no skatuves. Izgāju cauri zālei līdz durvīm un pavēru tās. Tad es uzzināju, ka aiz šīm durvīm ir pasaule, kurā man ir vieta. Es dzirdēju tur skanam savu vārdu, mani kāds uzrunāja. Mani aicināja. Mani gaidīja. Es izgāju un iegāju dzīvē. Gāju pie cilvēkiem, kas tur bija, un gāju ar viņiem kopā vienkāršā priekā, ka man ir dots tieši viņus šeit un tagad satikt. Es pieņēmu to, kas man tiek dots, neatstāju vairs aiz durvīm. Tas bija brīnišķīgi. Tas bija pa īstam.
Es eju nedroši un mazliet skopojos ar soļiem, mīņājos un ik pa brīdim pametu skatienu atpakaļ. Un aizvien mēdzu, kā tagad - kādā brīvā brīdī - aizstaigāt uz šo tukšo gaišo zāli un ieiet tur viena.
Pa šo īso mirkli ārpusē es jau tik daudz esmu saņēmusi, tik daudz īsta. Tomēr tagad, brīvā brīdī, es aizstaigāju atpakaļ līdz tukšajai zālei, ieeju tur viena un aizveru durvis. Pastaigājos caur skatītāju rindām (atceros, ka te sēdēja tas un tas, tur es atļāvu sēdēt tam un tam. Hmm, tas un tas toreiz tika pavisam tuvu, bet, re kā, tam un tam nebija tikt tuvāk par otrā balkona pēdējo rindu) līdz skatuvei. Es tagad redzu visu no otras puses. Es esmu tikai ienākusi šeit no ārpuses.
Bet tad es uzrāpjos uz skatuves to it kā apskatīt, pagriežos pret tukšajām sēdvietām un - Hops! - esmu iekšā!
Nav neviena, kas skatītos, un nav neviena, ar ko saspēlēties, un tomēr, tā kā pus pa jokam, es paceļu un uzvelku nomesto mākslīgā zīda halātu, aizkūpinu cigareti, notupstos pie butaforiskās sienas un klusi atkārtoju "Monologu par nolemtību".
Es dzirdu vārdus, ko izteic mana mute, un tās visas ir blēņas manām ausīm. Es runāju un klausos vienlaicīgi.
Šis ir izniekots laiks. Aiz durvīm kāds meklē mani, kāds sauc manu vārdu! |