| 3:43p |
tici netici
man šķiet pasaule, kāda tā tagad ir, pārāk agri no cilvēka prasa viedokli. atkarībā no tā, cik labi proti lietot smadzenes, to attiecīgi izdodas safabricēt vairāk vai mazāk veiksmīgi. un tā ieietas - nav laika apstāties un pajautāt sev, ko tad ES par to domāju, kā es jūtos utt. to es saprotu ar "loma", par ko daudzi mīl runāt, tas ir kad es kļūstu pakārtota svešam tempam. es tikai atbildu. atbildu saskaņā ar to, ko domāju nolasām. tā nav komunikācija starp cilvēkiem, tā nav SASKARSME, tā ir neražīga un nogurdinoša kalkulēšana, kas agri vai vēlu pārgurdina un piegriežas.
man vienkārši gar acīm zib tāda pusiedomāta atmiņa par pirmo reizi, kad es tā vietā, lai pateiktu "es NEZINU. MAN par to jāpadomā", tā vietā, lai veltītu laiku pārdomām un aktīvi meklētu, es paskatījos tukšumā un iebīdīju to starp sevi un otru cilvēku. es pakāpos soli atpakaļ, kad bija iepēja doties uz priekšu. pakāpos atpakaļ un sastingu. nobijos. es gadiem stāvu tai pašā vietā un nekustos. atgriezeniska taču nopietna atrofija. |