jau otro dienu klausos Singapūras Satīns un es nezinu, ko tas liecina par manu dvēseles stāvokli.

"Kuces grib, lai vedu mājās – Ulubele"

uz svaru zāli sācis nākt jauns, akls džekiņš un viņu visur pieķērušos pie elkoņa pavada vēl viens draugs vai visticamāk viņa brālis, viņš rāda un pastāsta par hantelēm, ierāda trenažierus, pārbauda vai no skapīša viņš ir savācis visas drēbes, iedod fēnu matiem un pieregulē pareizu attālumu.

Un itkā kas gan tur tāds, jo zinu ka dzīve ir tik ļoti dažāda un arī pašam nebūt ne garantēta, bet kaut kā tas liek man būt kaut uz mirkli nedaudz pazemīgākam, nesmieties par sevi un citiem, kuri atnākuši uz sporta zāli tik vien kā pacilāt hanteles.