jāsaka pēdējā laikā man tā latviešu pētīšana iekš JRT ir nedaudz apnikusi. Un vēl es tur esmu sācis par visu smieties, pat visās tajās vietās, kur zālei ir jāpieklust vai tajās kuras "bliež ar maigumu", no malas tas droši vien izskatās visai stulbi, bet es neko tur nevaru padarīt. Skatos sēž cilvēki nopietni, bet es vairs nopietni nevaru nosēdēt. Nezinu, kas ar mani noticis. Vai arī tad visu laiku es varētu klusēt.

Lai gan JRT stāsta brīnišķīgus stāstus un dara to ļoti labi. Tāpēc vakar biju uz Vectēvu un man patika.

Jau no vidusskolas laikiem man ir teorija, ka vienmēr ir vērts apmeklēt divus muzejus, neatkarīgi no tā kādā valstī vai pilsētā jūs nonāktu, tas ir kara un medicīnas muzejs. Tie pastāsta ļoti daudz par cilvēkiem.

Un parasti medicīnas muzejos ir kolekcijas, kuras tiek uzglabātas, bet ētisku apsvērumu dēļ netiek izstādītas - gaida līdz kaut kas mainīsies. Vai arī līdz kāds pateiks ko ar visu to lai dara.