Uz ielas klāt man pienāca divas skolnieces, viņas teicas ka esot no Rozentāļiem, jautāja vai es esmu arhitekts. Es teicu, ka nē. Viņas jautāja, vai es protu uzzīmēt cilvēku. Es teicu, ka nē. Es jautāju vai viņas grib kļūt par arhitektēm, viņas teica, ka iespējams. Bet pavisam noteikti viņas gribot kļūt par māksliniecēm. Es teicu tas labi, bet noteicu, ka Latvijā ir tik daudz mākslinieku, kas strādā arhitektūrā, ka paliek bail.
Papildus manai neprašanai uzzīmēt cilvēku, tas viņas samulsināja vēl vairāk.

Viens otram novēlot skaistu vakaru šķīrāmies. Viņas bija apņēmības pilnas.

par sevi es zinu tikai to, ka es ātri piemērjos un varu justies visai labi visdažādākajos apstākļos. Tāpēc man vienmēr ir bijušās grūtības saprast cilvēkus, kuri, piemēram, saviebjas ieraugot vietējo bistro vai gluži pretēji cilvēkus, kuri ieejot dārgā restorānā uzreiz sajūtas neērti.