30. Maijs 2005

• skatuves stāsts
• 30.5.05 01:26
• Redzot to mazo bērnu smieklus, iedomājos par mums. Atcerējos kā toreiz uzvedāmies. Apkārtnei nebija nozīmes. Bijām tikai mēs. Bezrūpībā, ar lielu smieklu devu. Spēlējām aktierus. Dzīve bija tik spilgta un krāsaina - prožektotu apspīdēta. Mēs nepazinām pasauli. Mēs neredzējām to, kas notiek apkārt. Apžilbušām acīm vērojām skatītājus. Un likās - viņi smaida. Jā - arī viņus mēs apmānījām. Un tikai tad, kad nokāpām no skatuves, es ieraudzīju Tavu īsto seju. Bez grimma. Bet aktieris bez savas lomas nav aktieris. Tik vien kā grimms nolikts uz plauktiņa, kas gaida savu nākamo izrādi. Un es gaidu to brīdi, kad atkal kāpsim uz skatuves, spēlējot mūsu komēdiju spilgtajās gaismās. Jo drāmas jau pietiek. Melnbaltās ielas un pelēkie ļautiņis visapkārt. Neredzu smaidu viņu sejās. Bet mīms paliek mīms - neizmainīt to tik drīz. Tavi smiekli manām ausīm aizvien ir tik īpaši, bet tagad tos dzirdu arvien retāk. Tagad Tu esi cits cilvēks. Toreiz mums viss likās savādāks. Un tā arī bija. Mums bija cita izrāde piešķirta, cits žanrs, bet šīs izrādes nosaukums - "kļūsti reiz pieaudzis!" - drāma...
  
  [05.2005.]
• 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu

• [mākslinieks]
• 30.5.05 20:26
• aristokrātiskā bālumā
  mākslinieks
  savu dziestošo dvēseli pakāris
  lai dilst.
  arī kliedzieni pusčukstus
  miglā, kas asaro
  starp gruvešiem dzelzsceļa pasaulē.
  aizmirstā, nolemtā dzīvība vaidēs
  pūkainās dzeloņdrātis
  kaklu kad skars
  un maigi smacēs.
  
  (05.2005.)
• 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu

• [kļūsti reiz pieaudzis]
• 30.5.05 23:50
• Mosties, jel, mosties, mazais sapņos iegrimušais cilvēciņ. Vai neredzi kā apkārtne ir mainījusies? Vai nemani kā tā ir izaugusi? Atver acis, mazais, lūdzu Tevi! Tev jāaug pasaulei līdzi, lai nepazustu. Tev jānotver pasaule, pirms Tevi tā ir saminusi. Mosties, jel, mosties, mazais sapņos dzīvojošais cilvēciņ. Tas ir Tev pa spēkam. Tici.
  
  (05.2005.)
• 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu