| |
[29. Jul 2012|19:34] |
Mati, visur mati.
Mēs ielīpam dīvānā, ģitāras pielīp vēderiem, alus sasilst, pirms sasniedzis mutes, visas dziesmas šodien skan skumjāk nekā parasti.
Jo ilgāk dzīvojam, jo mazāk saprotam, vai ne. |
|
|
| |
[21. Jul 2012|19:09] |
- Ko tu gribi par mani zināt?
- Visu.
- Es savus apavus kārtoju alfabētiskā secībā. |
|
|
| |
[20. Jul 2012|14:37] |
|
Un visas manas SKA spilvendrānas, un piparmētru šņabis |
|
|
| |
[20. Jul 2012|04:56] |
Mēs jau vairs neuzdrošināmies šo dēvēt par dzīvi.
Nakts pastaigas pa Rūpniecības ielu tikai tāpēc, ka man patīk, kā tas izklausās. Tikai tāpēc, ka mājās nekā nav, nekā, uz ko negribētos kliegt vai sadauzīt, nekā silta vai iemidzinoša, nekā.
Mirst pašas kaktusi, mani ieraugot, caurvējš cērt durvis manā vietā, pie vakariņu galda esmu tikai es un četri naktstauriņi, mēs visi šķietam ļoti apmaldījušies un, visticamāk, nekad vairs nenonāksim tur, kur mums pienāktos būt.
Turpināt ar seju sisties fluorescējošos objektos, līdz piezogas apokalipse. |
|
|
| |
[19. Jul 2012|01:13] |
Kā to vispār var nosaukt
Kur tas viss ved |
|
|
| |
[16. Jul 2012|15:13] |
|
Sargāt savus draugus no saviem draugiem |
|
|
| |
[16. Jul 2012|01:12] |
Pats patīkamākais šādu pasākumu efekts laikam ir tas, ka pēc atgriešanās vannas, alus un klusuma kombinācija tiek izbaudīta ar nedabisku sajūsmu.
Kontrasti palīdz atcerēties, ka joprojām esmu dzīva, tik bieži šķiet, ka sen jau viss apstājies manī, ka nosviluši visi neironi un receptori, bet re, vēl jau reizēm kaut kas notrīc.
Es ceru, ka neviens neredz.
Es ceru, ka visiem ir diezgan vienalga. |
|
|
| |
[11. Jul 2012|22:32] |
- Neguli ar puikām vienā teltī.
- Ar meitenēm drīkst?
- Tikai tad, ja to nofilmēsi. |
|
|
| |
[5. Jul 2012|22:45] |
Tu baidies no iztēles spēka. Un vēl vairāk tu baidies no sapņiem. Sapņos sākas atbildība. Tomēr negulēt nevar, un miegs atnes sapņus. Nomodā iztēli var kā nebūt apspiest. Taču nav iespējams apspiest sapņus.
(Haruki Murakami lasīt ir stilīgi)
|
|
|