|
20. Jul 2012|04:56 |
Mēs jau vairs neuzdrošināmies šo dēvēt par dzīvi.
Nakts pastaigas pa Rūpniecības ielu tikai tāpēc, ka man patīk, kā tas izklausās. Tikai tāpēc, ka mājās nekā nav, nekā, uz ko negribētos kliegt vai sadauzīt, nekā silta vai iemidzinoša, nekā.
Mirst pašas kaktusi, mani ieraugot, caurvējš cērt durvis manā vietā, pie vakariņu galda esmu tikai es un četri naktstauriņi, mēs visi šķietam ļoti apmaldījušies un, visticamāk, nekad vairs nenonāksim tur, kur mums pienāktos būt.
Turpināt ar seju sisties fluorescējošos objektos, līdz piezogas apokalipse. |
|