Nomoda murgi

Nomoda murgi

Raksti > Dzeja > Proza > Murgi > Viesi > Vizuāli Atmiņas Draugi Autors

• Ardievas sev
• 2008. gada 30. Septembris , 15:35
• Pēdējā laikā esmu nonācis situācijā, ka, šķiet, sevi vairs nepazīstu. 12 garas dienas un naktis, no rotas uz rotu, no lappuses uz lappusi, atklāsmes - viena pēc otras. Vismaz sapratu, kas man nepieciešams, lai es varētu lasīt - 1 cigarete uz 2,5lpp (attiecīgi, jaunais vieglais malboro sanāk uz tieši 2lpp). Nav gluži Hlīna 11 dūmi, bet sava bauda tā ir. Tas gan arī kabatā iecērt pamatīgu robu - cenšos naudu grābt, kad vien ir tāda iespēja. Dzīve paliek arvien tukšāka.
  Reikjavīka ir vienīgais, kas šajā nedēļā licis man smieties. Un patiesībā, pēdējā laikā vispār. Arī vienīgā grāmata, kas kādreiz man būtu likusi to darīt.
  Lasu. Domāju. Nolēmu, ka centīšos samazināt neizlasīto grāmatu kalnus - viss, kas iekrāts jāmēģina beidzot uzveikt, citādi sanāk no manis vien tāds vannāpslis ar smukgrāmatām.
  Vai tas, ko tu gribētu zināt, padara tevi gudru?
  Sastapos ar neapskaužamu situāciju - cilvēki, kas neinteresējas. Varbūt tas kaut kādā mērā nospiež manu pārpūsto ego, kas kā hēlija piepūsts balons cauri dažādiem laikapstākļiem pieradis ceļot no vienas pasaules malas uz otru vai, varbūt, vienkārši liek manīt cilvēku neiedomājamo stulbumu un alkas pēc nekā, bet es tomēr gribu domāt, ka neesmu viens no viņiem, neesmu viens no tādiem, kas grib palaist garām visu savu dzīvi. Es drīzāk varētu būt no tā parkālasītāju tipa, kas ar smēķi zobos un nodzertu pensijas atlikumu pie bibliotēkas grāmatām. Nē, es jau teicu, nekādas svešas grāmatas. Bet kas tad? Cik ilgi es būšu gatavs izdot savas smagās stundas par tekstiem, kas, lasīti cituviet, manā dzīvē neko neizmainītu?
  Es gribu runāt un nekautrēties. Nebaidīties no tā, ka vienmēr visu var sapist vēl vairāk.
• Mūzika: dun galvā
  Sajūta: aizdomājies
• 3 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Atkal par kaķiem
• 2008. gada 28. Septembris , 21:16
• Tā kā nesen omei pazuda arī vista, bet atradām tikai spalvu kušķīti, laikam jau skaidrs, kur pazuda arī Džims un Bims.
  Kopš šodienas gan atkal ir 3 jauni kaķi. Lai gan, par kaķiem tos tā grūti vēl nosaukt, nav nekādas skaidrības, vai tur kāds ir runcis vai nav, viņi vēl ir maziņi, bet jau rijīgi un izbadējušies mežoņi. Knapi noķērām. Tagad, lai lapsa šitos nesavāktu, nelaidīs viņus sākumā vēl ārā un kārtīgi baros un radinās pie cilvēkiem. Citādi, bez kaķiem pie omes tāda jocīga sajūta. Maksis gan vēl ir, bet kad viņš aiziet medībās, tad tas nav uz īsu brīdi.
• Mūzika: With Honor - When Will We Learn?
  Sajūta: saguris
• 3 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Džims un Bims
• 2008. gada 9. Septembris , 20:50
• Ōmei kaut kad no vakarnakts līdz šorītam pazuda mazie kaķēni. Mēnesi veci tik šie bij. Gan jau nospēris neviens nav, kaut viņi visiem patika, drošvien lapsa paņēmusi, kā jau ar vistām darīja pagājšgad. Tikai nez, nekādas spalvas nekur nemanīja, rīt varbūt vajadzēs mežu izstaigāt, palūkot vai alas kkur nav. Pagājušās mēs aizrakām toreiz.
  Stulbi. Tādi forši kaķēni bija.
• Mūzika: Pantera - Mouth For War
  Sajūta: ekh
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Kretīni
• 2008. gada 5. Septembris , 13:52
• Man iepatikās sajūta, ka var likt cilvēkiem nokrist uz zemes.
• 3 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Rudens kā rudens
• 2008. gada 1. Septembris , 14:15
• Vakar atgriezos no laivu brauciena - gribētos tā vairāk paairēties, uzreiz jūt rokās vairāk spēka pēctam. Gulējām arī šoreiz nedaudz citādi - ne kādā pļavas vidū, bet zem bieziem egļu zariem.
  Pēdējās dienās kļūst arvien grūtāk savaldīt sevi un nezinu, kurā brīdī es neizturēšu. Varbūt nedaudz sajūta, ka es pat gribu neizturēt. Bet pie tā vainīgi paši cilvēki. Kopš staigāju ar CWU-45P lidotāju jaku, ir sajūta, ka uz mani skatās pavisam citādi.
• Mūzika: Bethlehem - maschinensatan
  Sajūta: vēsi
• 4 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Srienošas nedēļas, skrienošas dienas.
• 2008. gada 26. Augusts , 21:20
• Spontānā ideja aizbraukt uz Igauniju man nudien patika. Ieguvu apkāsienu naudas maiņā un pieredzi, ka nauda tomēr jāglabā kartē. Tomēr alus... "Saku Tume Lager" ir vienkārši lielisks, it īpaši, ja pasniegts iekš "Olde Hansa" (ja tā viņu sauca) māla kausiņiem. Un tā žāvētā vai kaltētā aļņa gaļa..
  Igaunijā ceļi protams vienkārši ideāli, ja salīdzina ar Latvijas ceļiem. Tallinā gan tās ielas bija tādas nedaudz jocīgi izvietotas, bet tie jau ir tikai sīkumi.
  Ā, jā, pa ceļam bija nu TĀĀDA migla. Latvijā es neko tādu nebiju redzējis. Kur nu vēl dienā.
  Mājās atgriezos tikai šodien. Vakar gandrīz visu dienu nogulēju, pašā pēcpusdienā tikai saņēmos aizvilkties līdz patriotam - nopirkt zābakus un uzkabes jostu. Interesanti - ir viņiem Latvijas uzšuves vai nav?
  Neesmu vēl izdomājis par rītdienu - varbūt, ja nebūs jāstrādā, jāaizbrauc līdz Ceļotājam, jānopērk somai apvalks, tehniskais spirts un varbūt vēl kādi sīkumi. Citādi es vienmēr aizmirstu.
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Pēddienas
• 2008. gada 14. Augusts , 22:20
• Nu es oficiāli esmu pamodies un varu painformēt par to, ka esmu priecīgs.
  Pēc vakardienas patīkamajām izklaidēm tomēr esmu iedzīvojies 3 zilumos, ja tos tā var nosaukt. Viena, nedaudz sāpoša švīka uz krūtīm, viena knapi jūtama uz ribām un kaut kas pilnīgi nejūtams un knapi manāms uz vēdera. Man likās, ka tur paliks nu TĀDI zilumi, bet.. laikam mans ķermenis īsti nereaģē. Tāpat kā toreiz, kad mani atspārdīja. Interesanti.
• Sajūta: patīkami
• 3 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• 10% Kālija hlorīda šķīdums
• 2008. gada 1. Augusts , 17:42
• Kaut ko tik pretīgu es sen nebiju dzēris. Trakākais, ka vajagot 3x dienā.
  Joprojām nezinu, cik man ir alga, būs ar 15Ls jānodzīvo brīvdienas. Drausmi.
• Sajūta: uz vēmienu
• 4 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Dungojamdziesmiņa
• 2008. gada 1. Augusts , 13:04
• that day when i met you
  was sunny as hell
  you were naked
  and i as well
  
  oh babe
  oh naked babe
  
  my smile was a ticket
  and you were the place
  you had that pretty
  little cat face
  
  oh babe
  you pretty babe
  
  i was a trigger
  and you were the bomb
  i put you into
  my underground tomb
  
  oh babe
  you kidnapped babe
  
  sometimes i loved you
  it wasn`t that bad
  but i simply killed you
  when i became dad
  
  oh babe
  i killed you babe
  
  now you`re in heaven
  but i`ll burn in hell
  that is nothig
  and i feel well
  
  oh babe
  i won babe
• Mūzika: melodija
• 12 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• C7 un daļējs saules aptumsums
• 2008. gada 1. Augusts , 12:57
• Pēc 5min vērošanas pat C7 metinātājbrillēm izsita cauri zaķīšus. Tas laikam nozīmē, ka šodienai pietiks. Vispār, pirmā reize, kad neizmantoju kaut kādus nokvēpinātus stikliņus, bet ko tādu, ar ko pat ļoti ērti un labi var vērot šito procesu.
  Otras brilles iedevu māsai palūkoties, šī laikam neko tādu vispār nekad nebija redzējusi.
• 6 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• au
• 2008. gada 31. Jūlijs , 22:14
• ja man roka bebūtu 2x lielāka kā parast, es uzrakstītu kaut ko baigi foršu, jūs varat neticēt, be tā tiešām būtu. kā es te stāvu.
  toties zobos man neviena paša cauruma nebija. es gandrīz pat sasarku no šoka.
  ā un dzimšanas dienu es laikam nesvinēšu, bet ja kāds ap maniem 13. datumiem grib kut kur aiziet - droši.
  
  gainfasts reizēm rauj uz augšu
• 21 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Khm
• 2008. gada 30. Jūlijs , 00:09
• Es nesaprotu, kāpēc meitenēm vienmēr viss ir jāsarežģī. Bez mīlestības un attiecībām nekur. Nafig nevar tā vienkārši?
  
  Ā, jā, ceru, ka pārgājiena dienas apraksts kkad būs. Tāpat kā manas jaunās dungojamdziesmiņas lirikas.
• 13 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Pārgājiena pirmā diena
• 2008. gada 17. Jūlijs , 16:33
• 6os no rīta izgājām no Raganas, pirmais pieturas punkts mums bija plānota Sigulda - vieta, kur iespējams tikt uz Gaujas kreiso krastu, lai gar to turpinātu ceļu gar gauju - uz Cēsīm. Savācāmies visi 6 cilvēki un gājām. Netālu no Krimuldas sanatorijas sākās pirmais lietus. Krita retas lietus lāses, taču tas bija sīkums un nevienu neuztrauca, gājiens taču nevar būt bez problēmām vai piedzīvojumiem.
  Serpentīnā ieturējām īsu ēdienreizi un devāmies tālāk, līdz Siguldai bija atlicis pavisam maz. Nolēmām uzreiz nedoties pie Gaujas, bet uzkāpt augšā - uz Siguldu, lai nopirktu vēl šādu tādu pārtiku, ieskrietu aptiekā un tā. Kāpām augšā kalnā, pie kura bija rakstīts, ka trepes un taka atrodas bīstamā stāvoklī - tā arī bija, vietām trūka margu, vietām pakāpienu, ar mūsu smagajām somām arī pats kāpiens bija visai smags, taču ar to jāsamierinās.
  Siguldā arī saskārāmies ar pirmajām grūtībām - saplīsa soma. Atstāju mantas, aizgāju atpakaļ uz veikalu, nopirku mazo šūšanas komplektiņu, sašuvu somu, notinu ar izoleni un, lai nenāk tik viegli vaļā, notinu ar izoleni. Kad nonācām pie Gaujas kreisā krasta, sāka līt lietus, nācās izvilkt lietusmēteli. Pagājuši gabaliņu gar Gauju, atradām dīvainu māju - Siguldas sanatoriju, kas nu ir pamesta. Zemē atradās kaut kādas dīvainas pletnes, lelle ar norautu galvu un pilns ar slimības vēsturēm. Pa pašu māju daudz neložņājām, iemetām aci un devāmies tālāk.
  Gājām tālāk līdz nonācām pie pašas gaujas, lietus līst, viss slapjš, jāiet pa bebru taku - sagāzti koki, drēbes paliek ariven slapjākas, mētelis līdz ceļgalam nepalīdz, pa ceļam visādas klintis un citādas grūtības - slideni dubļi, iespēja ieslīdēt gravā no liela augstuma, dubļi līdz potītēm un ne tikai.
  Kad lietus mitējās, kājas jau bija mitras, sajūtas vairs nebija no tām patīkamākajām, taču turpinājām iet un nāca jau pusdienlaiks. Iepriekšējai apmetnei bijām garām jau labu gabalu, bet nākamā vēl bija priekšā, smuka vieta pie gaujas, bet izlemjam tomēr iet tālāk, nekurināt ugunskuru kur nav tam paredzētas vietas un apmetnes vispār. Viss tāpat slapjš. Noskaidrojam, ka nākamā nometne varētu būt 2 vai 3km tālāk gar gauju - ejam, cerībās, ka tur būs labāk un būs sausa malka. Visiem jau sen gribējās ēst un siltumu, bet jāiet ir, citādi nenoiesim dienas normu - plāns naktī palikt pie Ķūķu klints (Ķūķu klints, vietas.lv), taču ņemot vērā to, kādi ir laika apstākļi, mērķis liekas visai nesasniedzams.
  Turpinam iet pa dubļainiem ceļiem, brīžiem gauja tuvu, brīžiem nogriežam līkumus pa pus kilometru, citas iespējas īsti nav - vai nu ceļš, vai brikšņi, dodamies uz Bērziem. Meži un pļavas, neko unikālu neatrodam, šķērsojam mazas upītes, lietus atkal pieņemas spēkā, kad tuvojamies Bērzu apmešanās vietai, kur domājam ieturēt pusdienas. Kad esam Bērzos, lietus sāk līt tā, ka vienīgā iespēja ir mesties mežā - tur, kāreiz, mazas egles ar bieziem zariem, kā radīta vieta lai slēptos no lietus. Diemžēl lietus tik stiprs, ka egles jau palikušas slapjas un tek no tām tikai nedaudz mazāk nekā ārā no eglēm. Viss paliek arvien slapjāks, saprotam, ka nav īsti prātīgi stāvēt tāpat un neko nedarīt, meklējam citu patvērumu - tuvumā tek upīte, tātad, takai vajadzētu būt ar tiltu - aizsūtam vienu apskatīt - tilts ir, viņš mūs sauc. Zem tilta ir tikai nedaudz labāk, pēc brīža uzmetam skatienu iespējām, kā tikt atpakaļ augšā, jo upes krasti diezgan stāvi un lietus, skalojot tos, varētu apgrūtināt tikšanu augšā. Tā arī ir, lietus tek lejā kopā ar dubļiem, krasti paliek arvien mīkstāki, nolemjam iet atpakaļ zem eglēm. Uzslidinamies augšā pa kalniem, pēdējais palikušais atpaliek - viņam slīd zoles un viņš knapi tiek augšā. Nonākuši atpakaļ zem eglēm, visi pārsaluši, saprotam, ka izvēles nav, ir jāmēģina kurināt uguns tepat - zem eglēm. Savācam smalkus zariņus, bērzu tāsi, no kabatām izvācam papīrus, kam varbūt kāda drusciņa vēl ir sausa un mēģinam kurināt uguni. nekas īsti nesanāk, rokas slapjas, šķiltavām kramiņš paliek slapjš, aizšķilt nav iespējams, elektriskās škiltavas arī nespēj aizdedzināt tādu ūdens daudzumu. Zaudējuši laikā aptuveni stundu, izlemjam, ka nav vērts palikt, jādodas tālāk, varbūt nākamajā apmetnes vietā tiksim pie sausas malkas un pusdienām
  Malkai Bērzos uzbūvēta speciāla vieta - koka nojumīte, taču tur, protams, viss tukšs. Pēdējie gājēji vai laivotāji visu nodedzinājuši un nākamajies nav sarūpējuši vietā. Stulbi un nožēlojami.
  Izbadējušies turpinam ceļu divreiz lielākā tempā, maksimāli ātri cenšamies tikt tālāk, lietus pēc gabaliņa nedaudz mitējies, zābaki gan žļurkst un kājas jūtami sāk sāpēt. Pēc pāris kilometriem pamanām mājas. Pieņemam, ka tās varētu būt pamestas un dodamies turp. Patiesi, šķūnis un kūts izskatās visai pamesti, bet māja, kas ir pārdesmit metrus tālāk, gan īpaši pamesta neizskatās. Tā kā nevienu dzīvu dvēseli nemanām, izlemjam ņemt no nekoptās šķūņa zemes sausos dēļus, zarus un citu kurināmo un doties tālāk. Neviens mūs tā arī nepamana, neviens mums tā arī neko nejautā. Nākamā plānotā apmetnes vieta - Braslas ieteka Gaujā. Ņemam malku padusē un stiepjam uz turieni. Kājas sāp arvien vairāk, vēders kurkst, ūdens arī nav palicis visai daudz, bet cenšamies ceļu mērot visiem spēkiem.
  Nonākam pie Braslas ietekas Gaujā, rasina smalks lietutiņš, biedē mūs ar to, ka Līgatnē esot vētra, sagāzti koki, tā kā no Līgatnes nemaz tik tālu nebijām, debesis rādīja, ka tur ir tikai apmācies, bet ne vētra un negaisi, neticam, un ieturam pusdienas. Iekuram uguni, mēģinam žāvēt apavus, zeķes un pārējās drēbes. Pārtikai paņemam katlu, ieberam tur pupiņas un samaisam ar tūristu brokastīm.
  Vizuāli tas nebija labākais ēdiens, bet citu iespēju īsti nebija, garšoja gan tīri normāli, pat negaidīti labi. Somā palikušas vēl pāris no mājām smērētās maizītes, paciņa desas, pāris šķēles rupjmaizes, drēbes un šādi tādi sīkumi. Ceļš jāturpina, zābaki joprojām slapji, kājas jēlas, jāvelk iešļūcenes. Uzvelku, zābakus ielieku maisā un turpinām ceļu. Nevarētu teikt, ka vieglāk, taču kājas vismaz vairs netiek tā spiestas. Pēc kāda gabaliņa, kas iets pa šauriem ceļiem, nonākam pie kādas dīvainas vietas - izskatās pēc kādas nometnes, taču saprašanas par to mums nekādas. Pilns ar bērniem, visi laimīgi skraida, izskatās pēc kārtīga amerikāņu rančo. Amerikāņu mašīnas, milzīga siltumnīca, angāri ar logiem un vēl šādas tādas nesaprotamas ēkas. Ejam gar teritoriju un kaut kādām meitenēm jautājam - jums te kāda nometne? - jā, jājam ar zirgiem.
  Nodomājam, ka tā kāda kārtējā biezo izlutināto bērnu nometne, un dodamies tālāk (pēctam noskaidrojām, ka tā bija Gančauskas kristīgā nometne, phe, pretīgi). GPS pārstāj uztvert pavadoņus mežā tieši tad, kad nesaprotam uz kuru pusi doties. Ūdens vairs nav, atpakaļ iet un prasīt arī vairs negribas. Kaut kā vienojamies, ka iesim taisni un, cerams, aiziesim pa īsako ceļu, jo pa kreisi, visticamāk, aiziet uz Gauju un tur takas izbeidzas. Aizejam taisni, it kā viss pareizi, taču pēc gabaliņa atkal nesaprotam, kur mums īsti jāiet. Viena taka ved lejā uz upīti, otra taka - taisni. Nokāpjam lejā pie upītes, bet tur izskatās, ka taka kalnā ir pārāk stāva, lai tā būtu normāla taka, tāpēc ejam atpakaļ. Laikam kļūdījāmies, jo pēc pārsimts metriem otra taka beidzās un pārtapa par kaut kādu dzīvnieku iebristu taciņu. Izgājām no meža un attapāmies pļavas malā. Takas vairs nav, nav arī īstas saprašanas, kur doties tālāk. Zāle līdz ceļgaliem, viss slapjš un kustēties vairs vispār negribas, jo ložņāšana pa pēdējo taku ir noberzusi kājas vēl vairāk. Paskatāmies virzienu un saprotam, ka jāiet pāri pļavai, kas reizē ved arī kalnā. Uzejam - netālu kāda māja. Ja reiz māja, jābūt arī ceļam. Ar tādu domu ejam tālāk līdz jāiet cauri mājas pagalmam - citu variantu īsti nav. Pagalmā viss tukšs, pulkstenis aptuveni 18, atrodam ceļu un dodamies tālāk. Tuvākais mērķis - Līgatne. Ceram tur atrast kādu veikalu un iestiprināties. Laiks velkas lēni, soļi un attālums tāpat, pie krustojuma atkal nevaram izvēlēties. Mašīna pretī brauc no kreisās puses, iespējams, ka tur ceļš ved uz Līgatni, pa labi ceļš ved lejā no kalna un ir aizaugušāks. Man atzīmēts tikai tas ceļš, kas ved pa labi. Pārējie, ar neuzticību paļaujas un dodamies pa labi. Ar laiku viņi kļūst arvien šaubīgāki, jo ceļš paliek arvien grūtāk ejams, arvien dubļainās, arvien vairāk zāles, līdz tas paliek jau par taciņu, kurai vietām pārgāzušies koki. Izrādās tomēr, ka ceļš bijis īstais un, šķērsojot kārtējo pagalmu, izejot no kārtējā privātīpašuma, kurā tā arī neiegājām, atrodamies uz ceļa, pa kuru nu jau vairs jāiet tikai taisni.
  Pēc laiciņa pietuvojamies Līgatnei, mūsu jaunākais biedrs vairs nav spējīgs paiet. Atdod mums savas noderīgākās lietas un dodas atpakaļ uz mājām. Mēs turpinām ceļu un meklējam tuvāko veikalu. Sapērkamies sīkumus, saldumus un avīzes, ko sabāzt zābakos, lai kaut nedaudz izsūktu no tiem mitrumu. Uz ceļa satiekam meitenes, kam pajautājam, kā lai nokļūst Skaļupēs - uz turieni jādodas cauri mežam, jākāpj stāvā kalnā, no kura pēctam tikpat stāvi jāiet lejā un tad jau Skaļupes arī klāt. Skaļupēs nepaliekam, mūsu mērķis - Ķūķu klints vairs nav tālu, rēķinām, ka varētu būt kādi 7 kilometri. Knapi spēju pavilkties un tiešām negribu vairs iet, it īpaši, ja ir iespējams palikt arī Skaļupēs, bet, ko vajag, to vajag. Dodamies tālāk.
  Ejam tikai nedaudz vairāk kā stundu un esam klāt. Lietus atkal sāk līt un laiks paliek pretīgāks. Ātri uzceļam telti, sametam iekšā mantas, parēcam par tiem, kas aizsapņojās un lietū nolika guļammaisu žāvēties uz koka zariem.
  Dažiem morāls sabrukums, slapji, auksti, naktrs, kā izskatās, nebūs siltāka. Viss slapjš un tumšs, malkas nav, izdomājam neko nekurināt un līst teltīs. Apēdu savas pēdējās maizītes, uz sausā spirta plītiņas uzvāram ūdeni, ar ko apliet vēl ēdiena paliekas, paēdam, pasmejamies un ejam gulēt. Iestājas pirmās dienas nakts.
• Sajūta: priecīgs
• 8 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Pārgājiens
• 2008. gada 16. Jūlijs , 23:33
• Šodien beidzot atgriezos no divu dienu ~ 70km pārgājiena. Esmu pārāk noguris, lai pastāstītu, kā mums gāja, bet kaut kad gan jau to izdarīšu.
  Lai nu kā, 4dienu ejamo mēs nogājām 2 dienās, redzējām daudz interesantas vietas, satikām dīvainus cilvēkus un vēl daudz ko citu. Tikai šodien nav stāstāmais.
  Ēst un gulēt tagad!
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Par un ap
• 2008. gada 7. Jūlijs , 17:40
• Kad nu beidzot esmu atkūlies no darbiem un ticis pie savas virtuālās muldamvietas, varu izteikties par pēdējās dienās piedzīvoto.
  Rokas lēni pārklāj arvien jaunas rētas, čūlas un visādi citādi kropļojumi, bet tāds nu ir mans darbs. Vienu dienu nejauku apdedzināju pirkstus, tagad nav īpaši patīkami ņemt kaut ko rokās.
  Jāsaka, ka uz priecīgās nots man laikam īsti nekas nav.
  Sestdien gadījās negaidīts piedāvājums - apmeklēt dziesmu svētku mēģinājuma koncertu. Tā kā es labprāt būtu apmeklējis arī lielo koncertu, izdomājām neatteikties un par visai smieklīgu cenu - 1ls arī aizbraucām. Jāsaka, ka tā bija viena grandioza vilšanās. Aizgājām - noklausījāmies pāris dziesmas (nesēdējām mēs nu nemaz tik sliktās vietās) un sapratām, ka, ja apkārt ir kaut kāds nebūt troksnis vai čaloņa, dzirdēt neko baudāmā veidolā nav iespējams. Akustika bija nu vienkārši tīīk sūdīga, ka, salīdzinoši, TV bija bauda. Es gan nezinu, ko var gribēt par latu, varbūt īstajā koncertā skaņas kvalitāte bija daudz augstāka. Nezinu. Tautumeitu gan bija daudz, tādas simpātiskas gan diemžēl bija maz.
  Nelielu daļiņu tautumeitu vilšanās atsvēra nākamās dienas skate dzelzceļa muzejā. Tur no 5. - 12. jūlijam atrodas tautas lietišķās mākslas izstāde (audumi, krekli, jostas, svārki un kas tik vēl ne). Bet tikai nelielu daļiņu. Modesskate ar tikai vienām kailām krūtīm aizkulisēs nav nekāda īsta modesskate.
  Esmu atkal nedaudz aizrāvies ar tautisko - iedomājos nopirkt stabulīti un iemācīties to kaut nedaudz spēlēt. Varbūt būs ko darīt kādā vēsā vasaras vakarā, kamēr sēdēšu mežā. Turklāt, jā, ja viss, kas runāts, norunāsies, es tikšu pie speciāli man darināta taututērpa. Beidzot.
• Mūzika: saule pērkons daugava
  Sajūta: aizrāvies
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

Vecākie raksti Jaunākie raksti