- 2007. gada 24. Novembris , 00:19
-
Tam, ka nacisms nebūtu vairs pieļaujams nekur, nekad un nekādos apstākļos, es, pat būdams mizantrops ar stāžu (mizantropija, tiesa gan, ir visai kosmopolītiska parādība, tā pārvar jelkuras rasu, tautību un daudzas uzskatu robežas), varu vienīgi piekrist. Nav tāda mērķa, kas attaisnotu visus līdzekļus, un iedomāta nācijas tīrība jau nu ne pavisam nav starp šiem mērķiem. No otras puses, arī uz nacionālismu un patriotismu kā tādu, ja ar to tiek saprasts kas cits, kā savas tautas vēstures, tās garīgā un kultūrmantojuma godāšana un turēšana cieņā, es skatos diezgan noraidoši. Ne jau sevis un robežu noslēgšanā pret jelko svešu ir drosme vai uzdrīkstēšanās, daudz vairāk, manuprāt, tās ir sevis un savu vērtību saglabāšanā par spīti visam, neatkarīgi no tā, kur atrodies un kāds ir statistiski nacionālais īpatsvars ap tevi.
