- Pašam sava Černobiļa
- 2007. gada 11. Jūlijs , 19:54
-
Šodien darbā mani pēkšņi iesūtīja iztīrīt telpas, par kurām man nebija ne jausmas, ka tādas vispār ir.
Kaut kādas vecās noliktavas, kur visu ietinuši zirnekļu tīkli, zemi rotā sasistas un gandrīz jaunas, cik nu jaunas tās var būt pēc gadiem 20, zāļu pudeles, dažādi ķīmiskie savienojumi un kas tik vēl ne. Gaisā protams vēdīja tik interesanta smarža, ka drošības nolūkos jāvalkā bija gāzmaska, tāpat dēļ tiem dīvainajiem putekļiem rokas tika ietērptas garos, sarkanos gumijas cimdos.
Pārskatot saturu, kas mētājās uz zemes, visvairāk manu uzmanību pievērsa grāmata krievu valodā, uz kuras vāka bija rakstīts kaut kas par ģenētiku. Nē nu protams, es zinu, tās ir tikai manas iedomas.
Slaukot grīdu atradu arī divas analīžu adatas. Tās lielās ar slīpo galu, kuras vēnas laiž. Un jā, vēl tur bija arī salipuši un sakaltuši darba žurnāli, no kuriem es īsti nevarēju neko saprast. Daudz un dažādi skaitļi, gads 87., un vārdi, kurus dzirdēju pirmo reizi. Nez ko varētu nozīmēt kkas kā Hirre - Harre, Fazaus - Bazinks, u.c.
Un jā, pirmo reizi mūžā redzēju vazelīnu! Tur bija liela, sarūsējusi bundža. Un arī klizmas aparāts, vismaz tā es sapratu. - Mūzika: Otep - The Lord Is My Weapon
Sajūta: atmiņās
