2008. gada 17. Jūlijs

• Pārgājiena pirmā diena
• 2008. gada 17. Jūlijs , 16:33
• 6os no rīta izgājām no Raganas, pirmais pieturas punkts mums bija plānota Sigulda - vieta, kur iespējams tikt uz Gaujas kreiso krastu, lai gar to turpinātu ceļu gar gauju - uz Cēsīm. Savācāmies visi 6 cilvēki un gājām. Netālu no Krimuldas sanatorijas sākās pirmais lietus. Krita retas lietus lāses, taču tas bija sīkums un nevienu neuztrauca, gājiens taču nevar būt bez problēmām vai piedzīvojumiem.
  Serpentīnā ieturējām īsu ēdienreizi un devāmies tālāk, līdz Siguldai bija atlicis pavisam maz. Nolēmām uzreiz nedoties pie Gaujas, bet uzkāpt augšā - uz Siguldu, lai nopirktu vēl šādu tādu pārtiku, ieskrietu aptiekā un tā. Kāpām augšā kalnā, pie kura bija rakstīts, ka trepes un taka atrodas bīstamā stāvoklī - tā arī bija, vietām trūka margu, vietām pakāpienu, ar mūsu smagajām somām arī pats kāpiens bija visai smags, taču ar to jāsamierinās.
  Siguldā arī saskārāmies ar pirmajām grūtībām - saplīsa soma. Atstāju mantas, aizgāju atpakaļ uz veikalu, nopirku mazo šūšanas komplektiņu, sašuvu somu, notinu ar izoleni un, lai nenāk tik viegli vaļā, notinu ar izoleni. Kad nonācām pie Gaujas kreisā krasta, sāka līt lietus, nācās izvilkt lietusmēteli. Pagājuši gabaliņu gar Gauju, atradām dīvainu māju - Siguldas sanatoriju, kas nu ir pamesta. Zemē atradās kaut kādas dīvainas pletnes, lelle ar norautu galvu un pilns ar slimības vēsturēm. Pa pašu māju daudz neložņājām, iemetām aci un devāmies tālāk.
  Gājām tālāk līdz nonācām pie pašas gaujas, lietus līst, viss slapjš, jāiet pa bebru taku - sagāzti koki, drēbes paliek ariven slapjākas, mētelis līdz ceļgalam nepalīdz, pa ceļam visādas klintis un citādas grūtības - slideni dubļi, iespēja ieslīdēt gravā no liela augstuma, dubļi līdz potītēm un ne tikai.
  Kad lietus mitējās, kājas jau bija mitras, sajūtas vairs nebija no tām patīkamākajām, taču turpinājām iet un nāca jau pusdienlaiks. Iepriekšējai apmetnei bijām garām jau labu gabalu, bet nākamā vēl bija priekšā, smuka vieta pie gaujas, bet izlemjam tomēr iet tālāk, nekurināt ugunskuru kur nav tam paredzētas vietas un apmetnes vispār. Viss tāpat slapjš. Noskaidrojam, ka nākamā nometne varētu būt 2 vai 3km tālāk gar gauju - ejam, cerībās, ka tur būs labāk un būs sausa malka. Visiem jau sen gribējās ēst un siltumu, bet jāiet ir, citādi nenoiesim dienas normu - plāns naktī palikt pie Ķūķu klints (Ķūķu klints, vietas.lv), taču ņemot vērā to, kādi ir laika apstākļi, mērķis liekas visai nesasniedzams.
  Turpinam iet pa dubļainiem ceļiem, brīžiem gauja tuvu, brīžiem nogriežam līkumus pa pus kilometru, citas iespējas īsti nav - vai nu ceļš, vai brikšņi, dodamies uz Bērziem. Meži un pļavas, neko unikālu neatrodam, šķērsojam mazas upītes, lietus atkal pieņemas spēkā, kad tuvojamies Bērzu apmešanās vietai, kur domājam ieturēt pusdienas. Kad esam Bērzos, lietus sāk līt tā, ka vienīgā iespēja ir mesties mežā - tur, kāreiz, mazas egles ar bieziem zariem, kā radīta vieta lai slēptos no lietus. Diemžēl lietus tik stiprs, ka egles jau palikušas slapjas un tek no tām tikai nedaudz mazāk nekā ārā no eglēm. Viss paliek arvien slapjāks, saprotam, ka nav īsti prātīgi stāvēt tāpat un neko nedarīt, meklējam citu patvērumu - tuvumā tek upīte, tātad, takai vajadzētu būt ar tiltu - aizsūtam vienu apskatīt - tilts ir, viņš mūs sauc. Zem tilta ir tikai nedaudz labāk, pēc brīža uzmetam skatienu iespējām, kā tikt atpakaļ augšā, jo upes krasti diezgan stāvi un lietus, skalojot tos, varētu apgrūtināt tikšanu augšā. Tā arī ir, lietus tek lejā kopā ar dubļiem, krasti paliek arvien mīkstāki, nolemjam iet atpakaļ zem eglēm. Uzslidinamies augšā pa kalniem, pēdējais palikušais atpaliek - viņam slīd zoles un viņš knapi tiek augšā. Nonākuši atpakaļ zem eglēm, visi pārsaluši, saprotam, ka izvēles nav, ir jāmēģina kurināt uguns tepat - zem eglēm. Savācam smalkus zariņus, bērzu tāsi, no kabatām izvācam papīrus, kam varbūt kāda drusciņa vēl ir sausa un mēģinam kurināt uguni. nekas īsti nesanāk, rokas slapjas, šķiltavām kramiņš paliek slapjš, aizšķilt nav iespējams, elektriskās škiltavas arī nespēj aizdedzināt tādu ūdens daudzumu. Zaudējuši laikā aptuveni stundu, izlemjam, ka nav vērts palikt, jādodas tālāk, varbūt nākamajā apmetnes vietā tiksim pie sausas malkas un pusdienām
  Malkai Bērzos uzbūvēta speciāla vieta - koka nojumīte, taču tur, protams, viss tukšs. Pēdējie gājēji vai laivotāji visu nodedzinājuši un nākamajies nav sarūpējuši vietā. Stulbi un nožēlojami.
  Izbadējušies turpinam ceļu divreiz lielākā tempā, maksimāli ātri cenšamies tikt tālāk, lietus pēc gabaliņa nedaudz mitējies, zābaki gan žļurkst un kājas jūtami sāk sāpēt. Pēc pāris kilometriem pamanām mājas. Pieņemam, ka tās varētu būt pamestas un dodamies turp. Patiesi, šķūnis un kūts izskatās visai pamesti, bet māja, kas ir pārdesmit metrus tālāk, gan īpaši pamesta neizskatās. Tā kā nevienu dzīvu dvēseli nemanām, izlemjam ņemt no nekoptās šķūņa zemes sausos dēļus, zarus un citu kurināmo un doties tālāk. Neviens mūs tā arī nepamana, neviens mums tā arī neko nejautā. Nākamā plānotā apmetnes vieta - Braslas ieteka Gaujā. Ņemam malku padusē un stiepjam uz turieni. Kājas sāp arvien vairāk, vēders kurkst, ūdens arī nav palicis visai daudz, bet cenšamies ceļu mērot visiem spēkiem.
  Nonākam pie Braslas ietekas Gaujā, rasina smalks lietutiņš, biedē mūs ar to, ka Līgatnē esot vētra, sagāzti koki, tā kā no Līgatnes nemaz tik tālu nebijām, debesis rādīja, ka tur ir tikai apmācies, bet ne vētra un negaisi, neticam, un ieturam pusdienas. Iekuram uguni, mēģinam žāvēt apavus, zeķes un pārējās drēbes. Pārtikai paņemam katlu, ieberam tur pupiņas un samaisam ar tūristu brokastīm.
  Vizuāli tas nebija labākais ēdiens, bet citu iespēju īsti nebija, garšoja gan tīri normāli, pat negaidīti labi. Somā palikušas vēl pāris no mājām smērētās maizītes, paciņa desas, pāris šķēles rupjmaizes, drēbes un šādi tādi sīkumi. Ceļš jāturpina, zābaki joprojām slapji, kājas jēlas, jāvelk iešļūcenes. Uzvelku, zābakus ielieku maisā un turpinām ceļu. Nevarētu teikt, ka vieglāk, taču kājas vismaz vairs netiek tā spiestas. Pēc kāda gabaliņa, kas iets pa šauriem ceļiem, nonākam pie kādas dīvainas vietas - izskatās pēc kādas nometnes, taču saprašanas par to mums nekādas. Pilns ar bērniem, visi laimīgi skraida, izskatās pēc kārtīga amerikāņu rančo. Amerikāņu mašīnas, milzīga siltumnīca, angāri ar logiem un vēl šādas tādas nesaprotamas ēkas. Ejam gar teritoriju un kaut kādām meitenēm jautājam - jums te kāda nometne? - jā, jājam ar zirgiem.
  Nodomājam, ka tā kāda kārtējā biezo izlutināto bērnu nometne, un dodamies tālāk (pēctam noskaidrojām, ka tā bija Gančauskas kristīgā nometne, phe, pretīgi). GPS pārstāj uztvert pavadoņus mežā tieši tad, kad nesaprotam uz kuru pusi doties. Ūdens vairs nav, atpakaļ iet un prasīt arī vairs negribas. Kaut kā vienojamies, ka iesim taisni un, cerams, aiziesim pa īsako ceļu, jo pa kreisi, visticamāk, aiziet uz Gauju un tur takas izbeidzas. Aizejam taisni, it kā viss pareizi, taču pēc gabaliņa atkal nesaprotam, kur mums īsti jāiet. Viena taka ved lejā uz upīti, otra taka - taisni. Nokāpjam lejā pie upītes, bet tur izskatās, ka taka kalnā ir pārāk stāva, lai tā būtu normāla taka, tāpēc ejam atpakaļ. Laikam kļūdījāmies, jo pēc pārsimts metriem otra taka beidzās un pārtapa par kaut kādu dzīvnieku iebristu taciņu. Izgājām no meža un attapāmies pļavas malā. Takas vairs nav, nav arī īstas saprašanas, kur doties tālāk. Zāle līdz ceļgaliem, viss slapjš un kustēties vairs vispār negribas, jo ložņāšana pa pēdējo taku ir noberzusi kājas vēl vairāk. Paskatāmies virzienu un saprotam, ka jāiet pāri pļavai, kas reizē ved arī kalnā. Uzejam - netālu kāda māja. Ja reiz māja, jābūt arī ceļam. Ar tādu domu ejam tālāk līdz jāiet cauri mājas pagalmam - citu variantu īsti nav. Pagalmā viss tukšs, pulkstenis aptuveni 18, atrodam ceļu un dodamies tālāk. Tuvākais mērķis - Līgatne. Ceram tur atrast kādu veikalu un iestiprināties. Laiks velkas lēni, soļi un attālums tāpat, pie krustojuma atkal nevaram izvēlēties. Mašīna pretī brauc no kreisās puses, iespējams, ka tur ceļš ved uz Līgatni, pa labi ceļš ved lejā no kalna un ir aizaugušāks. Man atzīmēts tikai tas ceļš, kas ved pa labi. Pārējie, ar neuzticību paļaujas un dodamies pa labi. Ar laiku viņi kļūst arvien šaubīgāki, jo ceļš paliek arvien grūtāk ejams, arvien dubļainās, arvien vairāk zāles, līdz tas paliek jau par taciņu, kurai vietām pārgāzušies koki. Izrādās tomēr, ka ceļš bijis īstais un, šķērsojot kārtējo pagalmu, izejot no kārtējā privātīpašuma, kurā tā arī neiegājām, atrodamies uz ceļa, pa kuru nu jau vairs jāiet tikai taisni.
  Pēc laiciņa pietuvojamies Līgatnei, mūsu jaunākais biedrs vairs nav spējīgs paiet. Atdod mums savas noderīgākās lietas un dodas atpakaļ uz mājām. Mēs turpinām ceļu un meklējam tuvāko veikalu. Sapērkamies sīkumus, saldumus un avīzes, ko sabāzt zābakos, lai kaut nedaudz izsūktu no tiem mitrumu. Uz ceļa satiekam meitenes, kam pajautājam, kā lai nokļūst Skaļupēs - uz turieni jādodas cauri mežam, jākāpj stāvā kalnā, no kura pēctam tikpat stāvi jāiet lejā un tad jau Skaļupes arī klāt. Skaļupēs nepaliekam, mūsu mērķis - Ķūķu klints vairs nav tālu, rēķinām, ka varētu būt kādi 7 kilometri. Knapi spēju pavilkties un tiešām negribu vairs iet, it īpaši, ja ir iespējams palikt arī Skaļupēs, bet, ko vajag, to vajag. Dodamies tālāk.
  Ejam tikai nedaudz vairāk kā stundu un esam klāt. Lietus atkal sāk līt un laiks paliek pretīgāks. Ātri uzceļam telti, sametam iekšā mantas, parēcam par tiem, kas aizsapņojās un lietū nolika guļammaisu žāvēties uz koka zariem.
  Dažiem morāls sabrukums, slapji, auksti, naktrs, kā izskatās, nebūs siltāka. Viss slapjš un tumšs, malkas nav, izdomājam neko nekurināt un līst teltīs. Apēdu savas pēdējās maizītes, uz sausā spirta plītiņas uzvāram ūdeni, ar ko apliet vēl ēdiena paliekas, paēdam, pasmejamies un ejam gulēt. Iestājas pirmās dienas nakts.
• Sajūta: priecīgs
• 8 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..