2007. gada 11. Decembris

• Par latviešiem un Latviju domājot..
• 2007. gada 11. Decembris , 20:10
• Latvieši ir bikla tauta pie Baltijas jūras. Bikla tāpēc, ka tā nekad nav spējusi īsti pastāvēt par sevi. Protams, mums ir bijuši neatkarības gadi, kas ir arī tagad, taču tas viss ir tikai tāpēc, ka mūsu “lielie draugi” vēl tikai kaļ savus plānus attiecībā pret mums. Tas arī ir tas, no kā, šķiet, mēs visvairāk baidāmies – skrienam uz ES, NATO, ANO un kur tik vēl ne. Tas viss vairāk vai mazāk tikai viena iemesla dēļ – lai būtu drošībā un pasargāti no jebkura ārēja spiediena, gan morāla, gan fiziska. Diemžēl notiek pretējais un visi mūsu pūliņi ir vairāk vai mazāk bezjēdzīgi – valsts amatpersonas ir nobijušies tik ļoti, ka cenšas īstenot Latvijai utopiskas normas, kas mūsu jau tā vājo ekonomiku gremdē vēl zemāk. Un baidos, ka būs vēl sliktāk.
  Interesanti ir arī ar latviešu varoņiem – mūsu pirmais varoņeposs ir Lāčplēsis, bet nu slavas saulītē gozējas cūkmens. Šķiet, mūsu valstij dzīvnieki ir visai tuvi. Tā arī es gribētu raksturot mūsu šodienas politiku. Kūts, kas pilna ar dzīvniekiem, kas neies no savas siles prom tik ilgi, kamēr kāds cits viņus no turienes nenogrūdīs. Sliktākais, ka cūkas vienmēr paliek tās pašas, ieradumi arī – mainās tikai pakaiši. Protams, nekur jau nav tikai nelaime. Valdībai tomēr ir izdevies pacelt algas, iekšzemes kopproduktu un pensijas, taču jājautā – uz kā rēķina? Ak, protams, svētā, neaizskaramā inflācija!
  Reizēm liekas, ka pašiem ar saviem dzīvniekiem mums ir par maz – ar gadiem arvien vairāk uz ielām, veikalos un parkos parādās cittautieši, kas, savukārt, traumē skaudīgo latviešu vājo ego, liekot viņiem pulcēties baros un nakts vidū tramdīt dzimtenes piesārņotājus. Protams, ideja jau būtu laba, ja vien tā netiktu pārprasta. Vai patriotisms izpaužas vardarbībā, bet cilvēktiesības – savas nacionālās identitātes pazaudēšanā? Ar to saskarties nākas bieži.
  Latvieši, mēģinādami izpatikt tiem, kas stāv virs viņiem nereti nefiltrē informāciju, tādā veidā pieļaujot to, ka pēc kāda laika Latvietis, iespējams, būs uz ielas neievērojama parādība. Ar to es cenšos pateikt to, ka Latvijas pievienošanās Šengenas zonai var nest vēl smagākas sekas, nekā mēs spējam iedomāties, un te nav runas par lētā darbaspēka ieplūšanu no ārvalstīm.
  Mūsu valstī problēmu ir daudz. Nezinu, vai šeit ir vieta maniem nacionālistiskajiem uzskatiem, bet mūsu tautas, ja runā kā par nacionālo identitāti, kopīgām saknēm un parašām, lielākie ienaidnieki ir tieši krievvalodīgie, kuri jau salīdzinoši veiksmīgi ir iedzīvojušies mūsu valstī. Nav arī gluži tā, ka mana nepatika būtu pavisam nepamatota – vairums nepatīkamo situāciju, kas manā dzīvē ir bijušas, ir atgadījušās tieši ar krievvalodīgiem cilvēkiem un ar katru reizi tas viss vieš arvien lielāku pretīgumu. Protams, vienmēr ir izņēmumi un tā tas arī ir jāpieņem, Protams, nav jau slikti izmantot un uzlabot savas svešvalodu zināšanas, taču, manuprāt, nav īsti pareizi, ja Latvijā krievu valoda tiek uzskatīta par normu. Domāju, ka visvairāk šo situāciju saasina tieši vecākie cilvēki, kuri paši gājuši cauri padomju laikiem un runāšana krievu valodā tiem nesagādā nekādas problēmas, bet, pārējiem nākas saskarties ar nepamatotu lecīgumu un bravūru, kuras sekas ne vienmēr ir tās patīkamākās. Ne visiem patīk dzīvot pēc sistēmas – apčakarē, vai apčakarēs tevi. Es negribu, lai tā paliek vienīgā iespēja ekonomiskai izdzīvošanai.
  Daudzi varētu strīdēties pretī un teikt, ka mēs taču esam bijuši arī vāciešu jūgā, ka krievu laiki nav bijuši nemaz tie sliktākie un vēl dažādas pasakas vai teikas, bet es tomēr gribu domāt, ka, lai vai kā, bet vācieši Latvijai ir devuši stipri vairāk, nekā to darījuši krievi. Te gan vairāk jārunā par vēsturi, un, ja paskatāmies tajā – latviešu literatūra tomēr ir aizsākusies ar vāciešu palīdzību, līdzīgi arī ar pirmajām teātra izrādēm. Ja paskatāmies, ko mums devusi Krievija – diemžēl šeit neko tiešām labu saredzēt man neizdodas. Sagrauta ekonomika? Izsūtīti cilvēki? Kontrole, cenzūra un dzelzs priekškars? Noteikti, kādam labi bija arī tad.
  Manuprāt, Latvijā vardarbība, lai arī kā to pamatotu, ir pārāk noklusēta un rada ilūziju, ka tās nav. Medijos izskan informācija par rasistiem, homoseksuāļiem vai pedofiliem, taču vienkārši slepkavas īsti neizpelnās pat tiesas uzmanību. Domāju, ka tiesu sistēma šeit ir pagalam nesakārtota, mūsu iedomātās demokrātijas robos valda pamatīga oligarhija. Tas viss liek justies skumji. Jo vairāk tāpēc, ka tieši tie, kam piemērots sods tiešām būtu nepieciešams, to nu nekādi nesaņem. Kā gan tas nākas, ka pilsētas mērs var nezaudēt savu amatu esot cietumā? Šķiet, mūsu likumdošanas problēmas ir speciāli piemērotas, lai būtu kāds, kas šo valsti vispār gribētu vadīt. Un tie, kam ir iespējas šos likumus mainīt, par to pat nedomā, jo labi taču ir tāpat. Viņu dienas kārtībā apspriežamas daudz nejēdzīgākas lietas, piemēram, homoseksuālisms vai kārtējās vēlēšanas. Piemēram, ekonomiku skolā mēs pat īsti nevaram mācīties, jo likumi un dati mainās tik bieži, ka grāmatās to īsti ierakstīt nevar. Un šis noteikti nav vienīgais mācību priekšmets, kuru tas skar.
  Reizēm liekas, ka latviešu vienotība izpaužas vien lielveikalu rindās, sporta spēļu čempionātos un.. labi, dziesmu un deju svētkos. Pārējo laiku mēs esam bailīgi, paļāvīgi un pakļaujamies gandrīz visam, ja vien tajā saskatām kādu labumu, kas gan parasti ir tikai teorētisks un praktiski sasniegts tiek reti. Diemžēl sabiedrībā par to runā negribīgi. Tāpat nerunā par lielu daļu citu problēmu. Runā par sekām, ne par cēloņiem. Šādas spēlītes – tu man, es tev – notiek visai bieži, un ne vienmēr tajās klusākajās vietās. Ja kāds skatītos, varbūt arī pamanītu tā visa bezjēdzīgumu, taču latvieši, šoreiz, šķiet, kā par nelaimi, naudu citu makos skaita gan, taču tur arī rotaļa beidzas. Paliek vien apvainojušies un klusībā pukst par to, ka valdība kārtējo reizi kaut ko izdarījusi ne tā, nenojaušot, ka tā tas notiek un ir noticis vienmēr. Liekas gan, ka pēdējā laikā šī situācija sākusi nedaudz mainīties un nu arī medijos lēni sāk parādīties skandāli saistībā ar korupciju. Gribētos gan jautāt – uz cik ilgu laiku?
  Ir gan bijuši arī patiesas vienotības laiki, kā tas bija 90. gadu sākumā, kad Latvija spēja izcīnīt savu neatkarību ne tik daudz ar fizisku spēku, cik ar pašaizliedzību un neatlaidību. Diemžēl ar ko tādu saskarties nākas reti. Par tautas agrāko vienotību liecina vien sēru datumi kalendāros un dziesmu un deju svētki. Liekas, ka latviešu kalendārus visvairāk izraibina tieši sēru ieraksti. Tāpat arī ar mūsu svētku dienām, kuras parasti ir piemiņas, atceres un sēru dienas.
  Protams, arī latviešiem ir šis tas ar ko lepoties. Mums ir pašiem savs eposs, sava kultūra un pagātne, kuru daļa no mums cenšas izmest no savas apziņas. Arī literatūra pēdējos gados spēj visai braši turēties līdzi citu valstu sniegumam, bet zinātne jau sen mūsu valstī ir samērā attīstīta – arī PSRS laikos tieši latvieši mēdza ieņemt svarīgus amatus.
  Es īsti negribu par latviešiem teikt tik daudz slikta, bet tā nu tas diemžēl ir sanācis. Man gan patīk latvieši, man patīk šī zeme, bet man nepatīk sistēma, kurā mēs pašlaik dzīvojam. Sistēma, kurā joprojām liela nozīme ir blatam vai tam, cik daudz tu spēj kādam samaksāt. Neuzskatu, ka mūsu tautas nākotne ir nolemta un norakstīta – mēs joprojām esam spējīgi cīnīties, taču pats galvenais – jāsāk ir ar pašattīrīšanos, jo bez tās mēs būsim tikai neapmierināts bars, kas spēs vien to, kā dusmīgi strīdēties par to, kurš mums atkal ir nodarījis pāri.
• Mūzika: Omnia - Morpheus
  Sajūta: saguris
• 1 dvēsele nebaidījās..baidies?Pirms gada..