2007. gada 4. Novembris

• Liesma
• 2007. gada 4. Novembris , 16:05
• Vējš atgrūda vaļā puspievērto logu un Viņas acis. Istabu piepildīja saltais ziemas gaiss un sniegs, kas kā baltas cigarešu plēnes lēni krita no pelēcīgajām debesīm.
  Liesma raustījās arvien spēcīgāk un ar katru sniega pārslu noplaka arvien vairāk. Klusajai meitenei ne prātā nenāca aizvērt logu. Mirklis viņu bija tā apbūris, ka ieplestajās acīs atdzima šaura asaru urdziņa, kas drīz vien palīdzēja snigam dzēst vienīgo siltuma devēju - nu jau blāvo liesmu.
  Mājoklis bija tik caurs, ka vējš sūca laukā siltumu un rija pilnām, badīgām mutēm.
  Viņa sēdēja sakrustotām kājām, rokām un bailīgi lūdzās pret debesīm. Viss, ko viņa bija gribējusi, bija piemiņa. Piemiņa visam, kas bija sildījis viņu šos sala pilnos gadus, aukstās ziemas un ne īpaši siltākās vasaras. Nebeidzamas sāpes pārņēma bālās meitenes ķermeni ik reizi, kad viņa ar saviem cietajiem pirkstu galiem pieskārās savai ādai. Reiz, kad viņa bija gājusi pēc malkas, apsalušie koku zari viņas vājo ķermeni saskrāpēja tā, ka nākot atpakaļ viņas drēbes jau bija piesūkušās ar siltām jo siltām asinīm. Tas, protams, saldēja viņu vēl vairāk.
  Arī no malkas toreiz liela prieka nebija. Nepagāja ne pāris minūtes, kad malka jau bija izdegusi un zaru novārdzinātā daiļava sala vēl vairāk. Nekad nevajag pazaudēt to siltumu, kas tev dots.
  Kopš tās reizes viņa pēc malkas vairs negāja.
  Tā kā viņas ciemā vīriešu nebija, ar visu nācās tikt galā pašai. Tas nudien nebija viegli. It īpaši Viņai, kas visa sava mūža laikā bija kontaktējusies vien ar savu māti, kura viņu pameta kā vēl nepieaugušu bērnu.
  Skolojusies viņa nebija, bet ja būtu.. Ak, par cik gan bagātu meiteni viņa būtu kļuvusi! Pirms sala sezonas māte bija spēcīga sieviete, kura gan lielu daļu laika pavadīja darbā, bet arī tas nebija velti. Meitai vienmēr tika gādātas grāmatas, pārtika un siltums. Daudz jo daudz dvēseliska siltuma. Tolaik viņai tā nepietrūka, tāpēc viņa pat neinteresējās par kaut ko vairāk, cik viņai ir dots. Skaidri runāt māte viņu iemācīja vēl tad, kad viņa vēl lielākoties vāļājās savā bērnu gultā. Arī ar lasīšanu un rakstīšanu nebija problēmu.
  Diemžēl viņa bija aizmirsusi lielu daļu no tā, ko māte pirms nāves tika mācījusi. Ne viņa tika atradusi sev draugus, ne palīgus, patiesībā, viņa nebija atradusi gandrīz neko no tā, kas ļautu viņai dzīvot kā jebkuram normālam cilvēkam.
  Tā kā viņai nebija darba, pārtiku viņa gāja meklēt uz tuvējo mežu, kur pārtika no ogām vai dažādiem augiem. Sala sezonā gan viss bija daudz grūtāk, jo nebija nekā no ierastā. Tik bargs sals kā šoziem gan vēl nekad nebija manīts.
  Viņa joprojām sēdēja pie loga un ļāva pusnakts vējam plivināt viņas plāno un izdilušo naktskreklu, uz kura lēni krājās arvien vairāk balto sniega pūku. Aizvērusi acis un izdevusi nopūtu, viņa tās atkal atvēra cerēdama ieraudzīt kādas sev vēlamas izmaiņas. Nekā, vien spēja vēja brāzma aizlipināja viņas aizraudātās acis. Tas viss jaunajai skaistueli lika sajusties tik bezspēcīgai, ka viņa uz muguras atkrita pret apsnigušo betona sienu.
  Pēc kāda laika no mežonīgām sāpēm viņa pamodās uz zemes. Pulkstenis vēstīja, ka strauji un neizbēgami tuvojas rīts. Svece vairs nedega. Nedega arī attālā ciema laternas vai zvaigznes debesīs. Viss bija apdzisis. "Nekad nevajag pazaudēt to siltumu, kas tev dots." Viņa to, protams, bija aizmirsusi.
  Viņa sabozās, nopurināja sakusušā sniega paliekas no sava ķermeņa un piecēlās. Pavērusies spogulī viņa ieskatījās savās nogurušajās un skumju pilnajās acīs. Klusi vārdi centās izlauzties no viņas salipušajām lūpām. Vārdiem bija par smagu. Domas plēsa viņas sūrstošo galvu, tām nebija vieglāk kā vārdiem.
  "Vai tiešām Liesma ir vārds, kuru man jau no dzimšanas dāvāja nēsāt? Kaut nu tā." Viņa nopūtās, apņēma savu izdilušo ziemas mēteli un pazuda aiz durvīm - ziemas sniegotajos pārbaudījumos.
  Pagāja gadi un aizvilkās dienas. Māja joprojām stāvēja atvērtu logu un uz zemes izlijušiem sveķiem. Saule sildīja mazās būdeles apsūnojušo jumtu. Meitene mājās nebija rādījusies jau sen. Tagad tur dzīvoja putni un mazi, visu demolējoši bērni.
  Viņu nesauca Liesma. Diemžēl.
• Mūzika: angelreich - fire giving a hope
  Sajūta: skumjš
  Birka: proza
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Jaunības rotaļas
• 2007. gada 4. Novembris , 22:05
• Domāju, ka tas bija vakar, kad es pamodos un, šķiet, pēc sapņa sajutu tādu kā senu trūkumu. Piesēdos pie datora un centos saprast - kas gan man trūkst šoreiz.
  Smieklīgi, ka sapratu es to, ka man trūkst neormāli daudz un dažādas lietas.
  Bet ne par to ir stāsts.
  Stāsts ir par to, ka atkal nedaudz esmu aizrāvies ar drugrunners.net. Prieks, ka tur tā arī īsti nav nekas mainījies no pēdējās reizes, kad tur spēlēju. Nekur augstu gan es pa šīm divām dienām neesmu ticis - 1062 vieta. Redzēs, kā tālāk ies, ja man būs laiks spēlēt.
• Mūzika: Jairus - Lucco Sleeps On Screen
  Sajūta: ai
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..