2007. gada 12. Marts

• Mežs
• 2007. gada 12. Marts , 20:31
• Bālgana migla lēni jaucās ar tikpat pelēkiem dūmiem, kas pildīja gaisu ar pretīgu sodrēju smārdu. Biezais aromāts, lēni ceļoties augšup, bija sajaucies ar mitro gaisu jau tik daudz, ka, ejot pa klusajām ielām, smalkais lietus skaloja sasmakumu tieši cilvēku saviebtajās sejās. Vietām retumis iespīdēja kāds saules stars, kas centās miklo zemi sasildīt tik daudz, lai kaut nedaudz pietuvinātu pavasari.
  Bāls puisis, kura seja bija paslēpta zem nošļukušās kapuces, lēni gāja pastaigā pa klusu un vientuļu mežu, kuru, par spīti lietum, miglai, dūmiem un laikam, kurš palika arvien karstāks, klāja balta sniega kārtiņa, kas gan vietām bija tik plāna, ka tai cauri varēja manīt spraucamies mazus un vājus sniegpulkstenīšu asnus, kuri, laikam ejot, varētu mežu padarīt daudz zaļāku. Jauneklis gāja gariem, bet bezmērķīgiem soļiem, ik uz soļa atstādams dziļi iegrimušu pēdas nospiedumu.
  Mežā saule spīdēja daudz mazāk nekā ārpus tā, jo augsto priežu un egļu biezzaļie ietērpi slāpēja saules starus tā, it kā mežam būtu lemts palikt tumšam un klusam, lai arī kādi apstākļi būtu visapkārt. Arī migla pamestajā biezoknī bija sakrājusies krietni vairāk, kaut kur tālumā varēja dzirdēt klusu putnu spārnu švīkstoņu, kas nemitiīgi centās ielauzties starp ciešajiem zariem, bet, pateicoties stingrajiem un pārsedzošajiem koku zariem, viņu pūliņi nevainagojās ar tiem labvēlīgiem panākumiem.
  Stīvā tēla garais apmetnis lēni vilkās pa mitro zemi. Migla še' bija savilkusies tik bieza, ka nu jau vairs lāga nevarēja saredzēt dzīvnieku iestaigāto tacinu, no kuras mēģināja nenoklīst arī apmetņotais rēgs, kurš nemitīgi slīdēja caur resnajiem koku stumbriem, apstājoties tikai uz brīdi, lai nenoklīstu no skumjās takas.
  Puisis, kurš, par spīti vakara tuvībai, soļu garumu un raitumu nebija mainījis, radīja iespaidu, itkā nezinātu, kur dodas, bet tas tā nebūt nebija. Ikkatrs viņa solis bija rūpīgi aprēķināts un šķita, ka pat, neskatoties uz sīvo un smacējošo miglu un dūmaku, viņš redzēja kā visskaidrākajā dienā. Ar rokām viņš trausa zarus uz malām vienus pēc otriem, tiesa, brīžiem gan tie nedaudz sapinās viņa garajās aprocēs, taču tas nebija šķērslis, tos viņš atbrīvoja ar veiklu rokas vēzienu, tā, it kā ko tādu nedarītu pirmo reizi.
  Un viņš patiešām to nedarīa pirmo reizi. Viņš šo pamesto mežu apmeklēja katru reizi, kad jutās vientuļš un pamests, jo meža klusums ļāva viņam atsvabināt nogurušo prātu, kuram atslodze šajos drausmīgajos un barbariskajos laikos noteikti nāca par labu. Mēmais biezoknis bija kļuvis par savdabīgu viņa mājvietu jau ilgāku laiku, tas vienmēr spēja saglabāt sevī mieru, kas plūda no visām tā pusēm, gluži tāpat kā vēsums, kas spēja veldzēt sakarsušas dvēseles.
  Nonācis pie neliela, klusi urdzoša strautiņa, kurš likās daudz dzīvāks par visu, kas atradās šajā mežā, klusais ceļinieks pietupās un tumšais apmetnis, kas viegli trīsuļoja, tajā atspīdot strauta aukstā ūdens mutuļiem, lēni noplaka ledainajā sniegā, kas te bija daudz aukstāks nekā citur mežā. Šķiet, ka šī bija tā vieta, no kuras ledainais vējš dzina sniegu un aukstumu pa visu mežu. Jaunietis lēni padzērās ūdeni, kas lika viņa miesās atkal ieplūst možumam.
  Izstīdzējušais tēls piecēlās un, noslaucījis muti, no kuras lēni pilēja ūdens, pavērās tālāk. Pāris soļus tālāk strauts vērtās upītē, kura sazarojās divās, no kurām viena, pirms pazušanas miglā, kļuva vēl mazāka par strautiņu, bet otra turpināja savu ceļu dziļumā, kas nepārsniedza potītes. Šķita, ka šo noslēpumaino radību neinteresēja tas, kā savu ceļu tālāk mēros dziļākā no abām, ilgi nedomādams, viņš sasparojās un vienā mirklī jau bija pāri mazajai urdziņai. Ūdens bija viņam devis tik daudz spēka, ka tas gluži vai spēja lidot.
  Uz kādu brīdi puisis iegrima dziļajā, nebeidzamajā miglā, bet līdzko parādījās, viņš vairs nebija viens. Aiz viņa muguras atradās smagnēja, sūnām pārklāta māja, cik nu to tā varēja saukt, un neliels, šķietami izkopts klajums. No mājas jumta bija izbīdīts mazs skurstenis, kurš, kā likās, varēja būt biezās miglas vaininieks. Bet laikam jau nebija, jo likās, ka skurstenis savus dūmus nebija jutis jau ļoti ilgu laiku. Māja šeit bija saglabājusies gadsimtiem ilgi un jauneklis, kurš nu jau bija atsedzis savu seju, šo vietu bija atradis reiz, kad bija nodomājis izvēdināt savas sasmakušās domas, kuras toreiz viņu beidza nost daudz sāpīgāk, nekā to darīja tagad. Jā, viņš tiešam bija jauneklis, kaut seju viņam sedza rētas, kuras bija griezusi dzīve ar savu nežēlīgo asmeni un kaut viņa stāvs likās daudz dzīves gudrību un grūtību pieredzējis.
  Pamestais ceļinieks apsēdās uz sūnaina koka celma, pavērsa savu skatienu lejup un ieklausījās klusumā. Šeit nebija dzirdams nekas, pat ne tuvumā esošais strautiņš. Arī gaisā bija jūtams tikai tīrs un svaigs gaiss, kurš piegādāja viņa smadzenēm gardu un pilnvērtīgu barību.
  Tā nu viņš šeit sēdēja un domāja domas, par kurām nevienam tā arī nebūs lemts uzzināt. Nogurušais ceļinieks bija viens, bet tik un tā domāja par visu un visiem. Viņš nedalīja. Vinš saudzēja. Visu.
• Mūzika: 105 Fields of the Nephilim - Laura
  Sajūta: irjaulabi
  Birka: proza
• 22 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..