2007. gada 27. Februāris

• Nopūta
• 2007. gada 27. Februāris , 22:31
• Lēni nokāris savas ļenganās rokas un pacēlis acis, viņš pavērās sārtajās debesīs.
  "Vai tiešām man tas ir vajadzīga šī neadekvātā atklātība?" viņš uzrunāja sevi. "Cik daudz gan man dot, cik daudz gan jūs visi esat spējīgi ņemt?" viņš turpināja domāt veroties debesīs, kas viņa domas nepadarīja ne par matu skaidrākas. Zvaigznes turpināja spīdēt, gluži tāpat kā tas bija pirms stundām, dienām, mēnešiem un gadiem.
  "Kāpēc es varu runāt ar visiem, bet visi nevar runāt ar mani?" viņš nopūtās.
  Pēdējās stundās viņa prātu mocīja tikai daži jautājumi, tiesa, tie nebija no tiem vieglākajiem jautājumiem, tie nebija jautājumi, kurus varētu atbildēt kāds labs draugs, pat ja viņam tādi būtu. Uz to nevarētu atbildēt pat tie draugi, kādus viņš gribēja, kādus loloja savās naivajās cerībās, kuras arvien māca viņa dvēseli dziļākās skumjās, līdzīgi kā mazu, kucēnu, kurš par izpildīto triku saņem vien rājienu.
  "Vai tiešām "/paldies stulbiem cilvēkiem, kuri vienmēr pacenšas ar savu stresu nosist no domas/
  "Vai tiešām man būtu jāizliek sava dvēsele publiskai apskatei tāpat kā gars, kurš nepatīk tik daudziem?" viņš neizpratnē jautāja, paveroties spoži kvēlošajā mēnesī. "Vai varbūt atstāt tur tik to, ko visiem redzēt ļauts?"
  Nopūties viņš atkal nokāra galvu un sāka skaitīt mazos smilšu graudiņus, kuri vēstīja par daudz mierīgākiem un stabilākiem laikiem. "Ak, kaut nu viņi spētu runāt," viņš noguris nopūtās. Noguris no dzīves un pārlieku lielās ažiotāžas ap dzīvi, kura būtu pelnījusi mazu koka būdiņu pašā meža vidū.
  "Ja sabiedrības nav - viņas nevar pietrūkt," viņš aptvēra. "Bet vai tas man traucē būt ar sabiedrību? Būt sabiedrībai un būt par tās daļu? Nē, domāju, ka nē!" viņš sāka aptvert, kas viņam pietrūcis.
  Ieguvis jaunus spēkus viņš piecēlās, notrausa no sevis pelēcīgās smiltis un, domādams, ka gan arī pats kādreiz būs kā smiltis, lēni uzmina tām savu nežēlīgo soli.
  "Ko lemts mīdīt, to mīdīs. Un pēc tam nežēlojies," viņš nodomāja un nolēma atstāt sevi tur, kur vienmēr bijis - sapņos, izdomā un melanholiskos rakstos.
• Mūzika: Ashes To Ashes - Sic Transit Gloria Mundi
  Sajūta: nekas
  Birka: proza
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..