- Vispārīgi
- 2010. gada 3. Maijs , 04:13
-
Es reizēm nesaprotu kā man būt. Visstulbāk ir tad, kad es pat mēģinu kādam atklāties, bet tas viss nonāk tikai pie tā, ka vai nu man netic, vai vienkārši aiziet. Līdz ar to jau laikam sanāk, ka paliek tikai otrais variants, jo tad ja noticētu - aizietu.
Noteikti šī problēma, ja to tā var saukt, tiktiešām ir manī, bet vai man vajadzētu kaut ko mainīt? Man šķiet, ka esmu nonācis pie šīs mainīšanas neiespējamības, vismaz es, saviem spēkiem, sev vairs neko nevaru padarīt. T.i., nespēju iedomāties nevienu veidu, kas varētu mani stimulēt veikt kaut kādas paliekošas izmaiņas.
Es gribu tik daudz, bet tomēr nevaru neko.
Esmu pieradis, ka man apkārt vienmēr ir bijis ļoti daudz cilvēku, tā tas, šķiet, ir arī šobrīd, bet.. tas viss ir tik nežēlīgi virspusēji. Šeit, būtībā, nav neviena, kas gribētu tiešām satikt mani, neskaitot to, ko no manis var iegūt. Tā gan tas varbūt ir arī citur.
Es varbūt varētu beigt būt maita, beigt bojāt cilvēkiem dzīves, spēlēties ar viņiem, bet šķiet, ka no tā visa ir radusies tāda atkarība, ka tas kļūst pat pārāk smagi.
Man vajag, lai mani pieradina. - Mūzika: NSRD & Ieva Akuratere - Luvra
Sajūta: uz miegu.
