- Aktivitāši
- 2009. gada 31. Marts , 16:06
-
Tagad es nu tiešām esmu geokešinga pārņemts. Pagaidām gan atrasti tikai 5 slēpņi, bet tuvākajā laikā varbūt sanāks palielināt uz 12. Reizēm tie vieglākie izrādās tie piņķerīgākie. Piemēram, pie vecās Murjāņu kamaniņu trases nobradājām dikti ilgi, bet tā arī neko neatradām. Nolēmām atgriezties kaut kad gaismā, jo kamēr tikām augšā, tikmēr jau viss bija tumšs.
Ūdeļu ferma arī bija dikti forša. Atradām slēpni un pēctam vienkārši jautrības pēc uzrāpāmies uz jumta (normāla ceļa uz jumtu nav, nācās kāpt pa nodrupušām ķieģeļu daļām un vilkties augšā, izmantojot visu, kas nu pa kājām), pārlikām kājas pār malu un vienkārši smēķējām. Patīkama sajūta.
Nepatīkamākais bija vakars - nedaudz piekāsa mūs džeks, kas teica, ka zinot, kur ir tā ala, ko meklējam. Zināt ta zināja, bet teica arī, ka nekāda tilta pāri upei neesot. Tā nu mēs pār ledu, no viena gabala uz otru lecām un pa pretējo - klinšaino krastu (cik nu to tā var nosaukt) gājām kādus pārsimts metrus. Beigās vēl nomaucos pa kalnu lejā kādas 5 reizes normālu gabalu, lai pie kastes tiktu. Kalns tieši tajā vietā bija pamatīgi noslidināts, bet tur, kur nebija sniega - sasalis. Beigās, kad izmirkušām un atsalušām kājām, dubļainām un nobrāztām rokām taisījāmies atpakaļ, nejauši atklājām, ka tilts tomēr ir, pie tam tāds, pār kuru pat ar mašīnu varētu pārbraukt. Tā nu mūsu kalnoskāpiens bija veltīgs. Toties interesants jau gan. - Mūzika: Werkraum - Die Letzte Jagd
Sajūta: saguris
