- Dzīve? Ejiet taču jūs..
- 2008. gada 26. Februāris , 21:47
-
Es reizēm nudien nesaprotu, ko jūs tajā visā esat atraduši. Tad jums tas ir slikti, tad jums tas nepatīk, tie jums dara pāri un vēl kaut kādi jūs ienīst. Sasodīts, vai nav vienalga?
Tā ir tikai dzīve.
Augstāki vai zemāki spēki, pēcnāve, atdzimšana un kārtējā nomiršana - kam jums to visu? Aizmirstiet, nebūs labāk. Reizēm liekas, ka liela daļa cilvēku savās dzīvēs nedara neko, kā vien gaužas. Man tas slikti, tas slikti - bet sasodīts, ko tu savā dzīvē dari? Neko.
Reizēm gribas jautāt - kādēļ jūs vispār dzīvojat un ko jūs vēl gaidat. Ar tādu attieksmi jūs tā vien novecosiet. Pats es šo to varu gan atbildēt - frāze, kura man sēž atmiņā jau sasodīti ilgu laiku - nenogrimt Lētā.
Nolādēts, es nedzīvoju sev, es dzīvoju citiem, taču es to vismaz esmu spējīgs atzīt. Bet jūs? Jūs spējat paskatīties dzīves acīs un pateikt, kāds ir jūsu mērķis? Noturēt dzīvē kārtējo atkritēju? Neļaut nodzerties kārtējam slimiķim? Tā ir tā jūsu dzīvošana citiem? Neapdomāts humānisms, kas to vien dara, kā vēršas pie jums. Nepazaudēt kādu, saņemt ko labu un būt laimīgiem. Pats uzstādījums jau vien ir gana destruktīvs pret cilvēku, pret kuru pavērsts. Protams, ir jauki būt novērtētiem, saprastiem un cienītīem, bet cik no jums var pacelt roku un pateikt - es pats sevi saprotu.
Es nevaru lepoties ar to, ko es savā dzīvē esmu darījis. Ne tāpēc, ka es otrreiz darītu savādāk, bet tāpēc, ka tur vienkārši nav ar ko lepoties. Es varbūt atkal gribu pīt iekšā lietas, kuras nevajadzētu, taču es ienīstu modernos uzskatus - politkorektumu ar visām tā sekām. Vai tiešām cilvēces nākotne ir viens vienīgs teātris?
Neciešu, tiktiešām neciešu. - Mūzika: 203 Allegedly, Dancefloor Tragedy (Suspiria)
Sajūta: dusmīgs
