|
|
|
Septembris 10., 2010
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) hubabubu | 11:55 - Reizēm...
Reizēm ir tāda neizdibināma sajūta iekšā... tāda, ka tūlīt tūlīt un pavērsies lielais nezināmais priekškars, kas atklās daudzus noslēpumus. Tāda sajūta, ka var, bet tajā pašā laikā kaut kā nedaudz pietrūkst. Varbūt sevis sakārtošana. Varbūt laiks. Laiks sevis sakārtošanai jau nav nemaz. Vienmēr plānots, bet nesaplānots, jo ikdienišķās lietas un skriešanas un darīšanas nostājas priekšplānā. Bet tā sajūta, tā ir interesanta. Sākas no iekšējas kņudoņas, no apziņas, ka es zinu, no apziņas, ka viss ir skaidrs un no sajūtas, ka tūlīt būs. Nez ko man vajadzētu?
Laiks, tas ir viens. Brīdi sev. OK. to varētu sagādāt. Tad vēl vieta. Vieta, kur nekas netraucē. Bet tā reti kad ir. Vieta vienmēr liekas, ka jābūt pie dabas. Bet cik ir mēģināts, tik vienmēr ir sajūtas tādas interesantas....
Vienlaicīgi miljards domas pa galvu skrien. Es zinu, ka ir tikai nedaudzi cilvēki ar tādu paralēlo domāšanu kā man. Loģika :)
Un no tām miljards izlasīt to īsto kā dēļ esmu nākusi sevi sakārtot nemaz nav tik viegli.
Vienlaikus prieks par dabas skaistumu, iekšā kāds mazs nebēdīgs neprātiņš, kāda ikdienišķa doma, kāda atmiņa, kāda sāpe, kāds prieks, kāds miers un kāds apkārtējais makšķernieks. Vēl mazliet no kauna un nedaudz no pašapziņas, vilšanās un atriebes, morāles domām kā būtu labāk. Tas ir tikai pēdējā mēģinājuma uzskaitījums.
Plašs fantāzijas lidojums. Hmm un kā to varētu ierobežot. Ar lapiņu uz kā rakstīt tikai tā brīža mērķus. Bet domām jau ir tas skaistums, ka viņas raisās no vienas uz nākošo. Katra nākamā doma plaukst kā puķe un kļūst spožāka spilgtāka un no tās veidojas jauni miljons pumpuri nākamai sekudei un uz pāris spilgtākajiem jau plaukst nākamie.
Lapiņā lidojumu nenoķersi. Bet, ja neķersi nemaz, tas aizlidos pārāk tālu.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |