Tik daudz laika atkal.
Bet tādas atmiņu drumsliņas tomēr ir funny palasīt :)

Nez nav brīžam tāda sajūta, ka varētu pasūtīt visus d. sapakot koferi un cirst kaut kur projām banānus lasīt aitas ganīt vai vienalga prom?
Ir tik daudz kas tur, bet kaut kur iekšā sēž vēlme pēc absolūtās brīvības.

Kas ir absolūtā brīvība? Ej kur gribi un dari ko gribi! Protams, to var traktēt par anarhiju, bet robežu starp anarhiju un brīvību jau novelkam mēs paši. Tiekšanās pēc absolūtās brīvības droši vien ir utopiska. Hmm robežas.
Brīvība un robežas neiet kopā.
Es gribu, bet es nevaru, jo... jo... jo... jo... Es pati tos jo simtiem sagudroju.
Kāpēc es gudroju jo? Jo man bail? Jo žēl citus? Laikam tie ir divi mani iemesli - bail, ka neizdosies, bail, ka nebūs naudas bail, ka neizdzīvošu, bail, ka nemācēšu nodziedāt kovboju dziesmu un ravēt kaktusus. Bail, ka tas ko es sapņoju atkal nebūs tas ko es gribu. Hei bet vienmēr labāk ir uzdrīkstēties un darīt. Pat tagad baudot dzīvi robežās un stingros rāmjos darbs māja tak var atrast kā piepildīt savas brīvības alkas kaut ko darot, kaut vai imagināri tēlojot brīvību un nospļauties par 45 pēdējiem saņķikiem un laist slēpot. bet es jau atkal atradu ko tādu, kas ierobežo. Ja es vēl varu pārkāpt sevis radītajiem apstākļiem, tad citu ņergu nīdēšana kaitina. Laiks par aukstu, lāstekas par lielu, mašīna par pelēku. Atkal iemesli. Paskatoties no mana viedokļa, ko es tur drsos. Nav ko ierobežot to brīvību, po uz visiem, dodamies kur vēlamies. Ir viens bet. Vajag kompāniju, vajag to prieku par brīvību ar kādu dalīt. Nav kompānias nav tas prieks. Varbūt. Neesmu izmēģinājusi, bet esmu apmēram iedomājusies :D Dalīts prieks = dubultprieks.
Un kaut kur zemapziņā urda arī doma, ja atradīšu atbilstošu kompāniju, tad tāpat gribēsies visu ko darīt, bet to absolūto brīvību moš tā i negribēsies.
Pagaidām besī tā nīkšana uz vietas, gribas augt, doties, meklēt, iet, darīt... tas rada tos brīvības meklējumus, bet varbūt tieši mērķa meklējumus.