Vispār ir štruntīgi. Reāli štruntīgi. Iemesls vecais protams ar jaunām niansēm. 
Baigi gribētos ar kādu parunāt. Bet es tak zinu to, ka manu sūdīgumu neviens nesapratīs. Visi ieteiks aizmirst, un ka man nav vajadzīgs. Bet es negribu to šobrīd dzirdēt. Es to pati zinu. Gribās parunāties, bet es pati nezinu ko es gaidu pretīm. Pamācības noteikti nē, jo tās jau ja runātu es dabūtu pirmās. Žēlošanu? Arī diez vai. tur jau nav nekā ko nožēlot. Eh ja kāds vasrētu ielīst manās domās un teikt tajā brīdī visu ko es gribu dzirdēt. Ja saku apskādēt žurku, tad piebalso, ja ceru, ka kaut kas vēl var sanākt, tad cerēt kopā ar mani. Apcerēt, apdomāt un apštukot. Nu vienvārdsakot gribu vēl vienu tādu, kas domā tāpat kā es tad pat kad es. Citādi brīžam nav pārliecības un spēka. Šāpīgajā jomā vienmēr. Vajag vēl kādu kas atbalst vienkārši atbalsta. Un nevajag vārdos kā es tevi saprotu, kā es tevi atbalstu un atbalstīšu lai kāds būtu tavs lēmums. Tas nav tas, bet gribu atbalstu, lai īstajā brīdī kāds pasaka īstās lietas.

Vēl tā padomāju, ka es vispār jau gribu jaunu dzīvi sākt, bet tas tak ir kā bērnam, kad viņš sāk staigāt. It kā paiet var bet no vecāku rokas vai cita pieturēšanās objekta ir grūt atlaist rokas. tipa tavo ja nekas nezināk (no staigāšanas) tad fiksi var atkal ķerties pie rokas. Nezaudēt līdzsvaru un iet tālāk. :D Arī bērnam staigāšana ir jauna dzīve.

Bļin, a kas to būtu domājis, ka maza bērna staigāšanai ir tik daudz kopīga ar cilvēku attiecībām????