Jo biežāk es kaut kur uzrakstu, ka iet tik sūdīgi, ka liekas, ka vairs nav kur, tad parādās vēl lielākas ziepes un iepriekšējie sūdi ir tikai pastaiga pa rožu dārzu bijusi.

Kaut kur to izbīda kāds nezināmais tur augšā, kaut kur pieļauju arī pati.

Kāpēc brīžam tik bail gaidīt, kas būs tālāk?

Bail no jaunas dienas, jaunām sāpēm.

Bet KĀPĒC ja man tik ļoti bail, es ālējos un priecājos apkārt?

Vai es sevī ko mēģinu noslēpt, neļauju lauzties kaut kam uz āru?

Varbūt labāk ir ļaut vaļu tām sāpēm?

Bet kāpēc tad, kad man ir blakām tas vismīļākais plecs, es nevaru uz viņa izraudāties? Ne jau tāpēc, ka negribētu vai tāpēc, ka neļautu man kāds to darīt. Tāpēc, ka tad sākas piedzīvojumi un jautrība, kas liek aizmirst sāpes.

Sāpes atgriežas vienatnē. Kāpēc visvairāk rakstīt gribas tad, kad sāp, nevis, kad ir prieks?

Kad vairs nesāpēs?