hronikas - 16. Maijs 2017

Esmu aizdzīvojusies līdz eksperimentālajai daļai priekšmetā 'Research Project in This and That Drug Stuff'. Varbūt tā ir standartlīkņu vaina, varbūt vienkārši lēna smadzene, varbūt kas cits, bet es vairs nevaru saprast, vai man vispār patīk šī čakarēšanās ar pipetēm, ependorfiem, mikroskopisku daudzumu iesvēršanu, putojošiem šķīdumiem, nešķīstošiem pulveriem, leduskastēm un laboratorijas cimdiem. Un ārprāc, nonākot laboratorijas sterilajā vidē ar sausu gaisu, es uzreiz kļūstu par pumpainu kartupeli (correlation not causation). Un pārāk bieži pārdzīvoju, ka halāts un savākti mati neļauj apkārtējiem redzēt, ka dažreiz tomēr esmu smuks kartupelis. Vēl es ne līdz galam izprotu atkritumu šķirošanas sistēmu, un man briesmīgi sāp sirds par ārprātīgo plastmasas daudzumu, kas tiek izmests (reizēm pat nelietots) un kļūst par bioloģiskiem/medicīniskiem/bīstamiem atkritumiem. Bediki, laikam nekāda zero waste dzīve man te nesanāks :/

**
Pēc šīm pārdomām sekoja labāk saplānota diena, un izmisuma sajūta atkāpās, it īpaši tad, kad ieguvām pirmos rezultātus (ne pārāk derīgus, bet tā jau ir cita problēma). "Pirmās dienas sindroms" laikam. Bet hmm. Kad šis beigsies, nāksies reflektēt par savām sajūtām saistībā ar darbu laboratorijā. Kas man nepatīk? Nebūtu labi, ja maģistra projekts šķistu kā mocības; man jau tā ir mazliet bail, ka esmu uzņēmusies kaut ko ārprātā sarežģītu.