29. nodaļa
Maijs. 12., 2017 | 11:12 pm
Mēs bijām ceļojumā un man mazliet salūza smadzenes. Nav viegli pārslēgties no 'long distance mode' uz kopābūšanas režīmu, es pat teiktu, ka emocionāli nogurdinoši. Biju jau apradusi ar prombūtni, iemācījusies notrulināt emocijas, un te pēkšņi viņš ir blakus un mīļš un jauks un visādi labs, bet drīz atkal došos prom, un varbūt vienkāršāk ir neļaut sev priecāties par mirkli, jo tad nebūs tik grūti atvadīties, vai ne?
Un tā es pavadīju ceļojumu, mēģinot izvairīties no pieskārieniem un apskāvieniem, protestējot pret pirkstiem, kas glāsta, jo tie šķietami novedīs pie kā seksuāla, un tas šķiet par strauju un es negribu. Šķita, ka zaudēju teikšanu pār to, kas notiek ar/ap manu ķermeni. Var jau būt, ka biju mulsinoša, jo joprojām gribēju skavas un mīļumu un visādas romantiskās lietas. Bet to vietā bija aktīvi jāuzmana, ka tikai tūlīt rokas nesāks pārvietoties, man atkal būs jāsaka "Aaaa, nu pls Nē", un man likās, ka I made myself clear about that? bet manus 'nē' uztvēra par joku (???).
Un tad kļuva labāk un es apradu ar viņa klātbūtni un tagad es atkal esmu prom un ir tas 'fucking nope' periods, kurā gribu gulēt visu dienu un nekas mani neiepriecina, jo atkal esmu atrauta no labākā drauga.
Citās ziņās, braucām ar metro (es mīlu metro) un tajā bija Alpro jogurtiņu reklāmas. Ar skatu uz vecpilsētu ēdām labāko vegānisko picu manā pieredzē (kur, jāatzīst, pirms tam bija tikai pašas mēģinājumi un tās lulū briesmas ar zemesriekstu sviestu un jūraszālēm). Totāli lepojos ar sevi, jo izdevās lielāko daļu maltīšu pagatavot tikai ar mikreni un tējkannu. Divas naktis gulējām autobusā. Ar divām mašīnām 7,5 stundās veicām 470 km. Viens šoferis nopirka mums piena kafijas, tad uzzināja, ka es tādu nedzeru un sadabūja tēju tā vietā. Otrs šoferis bija ar apšaubāmu humora/mūzikas gaumi, rādīja mums youtubē azerbaidžāņu popmūziku, pēc tam Viļņā brauca vairākus kvartālus zem 'ķieģeļa'. Sniga lietus un bija nogurums.
Un tā es pavadīju ceļojumu, mēģinot izvairīties no pieskārieniem un apskāvieniem, protestējot pret pirkstiem, kas glāsta, jo tie šķietami novedīs pie kā seksuāla, un tas šķiet par strauju un es negribu. Šķita, ka zaudēju teikšanu pār to, kas notiek ar/ap manu ķermeni. Var jau būt, ka biju mulsinoša, jo joprojām gribēju skavas un mīļumu un visādas romantiskās lietas. Bet to vietā bija aktīvi jāuzmana, ka tikai tūlīt rokas nesāks pārvietoties, man atkal būs jāsaka "Aaaa, nu pls Nē", un man likās, ka I made myself clear about that? bet manus 'nē' uztvēra par joku (???).
Un tad kļuva labāk un es apradu ar viņa klātbūtni un tagad es atkal esmu prom un ir tas 'fucking nope' periods, kurā gribu gulēt visu dienu un nekas mani neiepriecina, jo atkal esmu atrauta no labākā drauga.
Citās ziņās, braucām ar metro (es mīlu metro) un tajā bija Alpro jogurtiņu reklāmas. Ar skatu uz vecpilsētu ēdām labāko vegānisko picu manā pieredzē (kur, jāatzīst, pirms tam bija tikai pašas mēģinājumi un tās lulū briesmas ar zemesriekstu sviestu un jūraszālēm). Totāli lepojos ar sevi, jo izdevās lielāko daļu maltīšu pagatavot tikai ar mikreni un tējkannu. Divas naktis gulējām autobusā. Ar divām mašīnām 7,5 stundās veicām 470 km. Viens šoferis nopirka mums piena kafijas, tad uzzināja, ka es tādu nedzeru un sadabūja tēju tā vietā. Otrs šoferis bija ar apšaubāmu humora/mūzikas gaumi, rādīja mums youtubē azerbaidžāņu popmūziku, pēc tam Viļņā brauca vairākus kvartālus zem 'ķieģeļa'. Sniga lietus un bija nogurums.