hronikas - 10. Marts 2017

Šajā dienā pirms diviem gadiem nomira vecmamma un es atzinos vecākiem, ka viss ir slikti un augstāko izglītību tik drīz nedabūšu (pieklājīgu bakalaura darbu nevar uzrakstīt, ja martā nav ne tēmas, ne vadītāja, ne spēka). Joprojām grūti domāt par šo apstākļu mijiedarbību, jo nezinu, ko vainot. Tas periods vispār bija ļoti nesaprotams, bēdīgs un bailīgs. Tagad mazliet stragloju ar maģistra projekta un supervaizora atrašanu, un sajūtas ir paralizējoši pazīstamas. Negribu, lai tā atkārtojas. Domu pavedieni ir gana līdzīgi - nevaru nevienu uzrunāt, ja neesmu izdomājusi, ko vēlos. Nezinu, ko varētu vēlēties, ja neesmu ne ar vienu gudrāku runājusi. Vismaz šoreiz ir vēl laiks atlicis, lai to nokārtotu.

Šodien bija pavasaris, nopirku trīs sojas jogurtus un biju Austrumeiropas produktu veikalā. Pilnam komplektam tur bija pat penšu pārītis, kas ar kasieri sarunājās krieviski.

Lai nokļūtu nākamajā randiņā, viņš diennakti brauks autobusā, bet es ceļošu ar divām lidmašīnām. Pēc mēneša! !!!!!