hronikas - 7. Marts 2017

Iespējams esmu sadraudzējusies ar cilvēkbūtni. Pēc četru nedēļu laboratorijas darbu teamwork šķiet, ka grupasbiedram norvēģim ir potenciāls iekļūt kategorijā "draugi". Vismaz es noteikti to vēlētos, bet man bail, ka laboru sērija izbeigsies pirms pazīšanās kļūs par draudzību ārpus skolas sienām.
Svētdienas vakarā mēģinu ieplānot, ko atbildēšu uz "how was your weekend?", jo tas jautājums mani parasti apstulbina, jo manas brīvdienas ir vienādas un vientuļas. Jo es esmu tieši tik ļoti trauksmes varā, ka mēģinu sagatavoties un izplānot small talk. Vīkenda sausais atlikums: drebošiem pirkstiem uzrakstīju divus epastus un uz abiem saņēmu noraidošu atbildi. Tagad jāsacer jauni epasti. Es nemāku. Protu visādas ekseļa maģijas, bet nezinu, kā paust savas vēlmes formālā sarakstē. Ko es drīkstu gribēt un prasīt?

Man ir daudz laika reflektēt par savām emocijām, bet pietrūkst cilvēkkontakta. Man ir vientuļi un bēdīgi, jo esmu viena. Jo akūtā pietrūkšanas fāze ir pāŗgājusi un vairs nevaru iztēloties, kas man īsti pietrūkst. Saprotu, ka pietrūkst mans pilnīgi garām bj dealer (never not funny :D), bet viņš tagad ir pa pusei ideja un pa pusei feisbuka zaķīši.

Mani vientulīguma līmeņi ir off the charts. Saņēmu ziņu no drauga, kurš vīkendā apciemos šo pilsētu. Couldn't have asked for better timing