hronikas - 28. Augusts 2016

Vakarā biju teju paralizēta aiz gribēšanas, ilgām, smeldzes. Šai vasarā jau reiz saskāros ar situāciju, kurā (cits, iepriekšējais) intereses objekts devās trimdā nepiemērotā brīdī; negribēju pieņemt to realitāti, kurā neesam sasniedzamā attālumā. Zinu, ka tas tūlīt notiks atkal, tikai trimdā došos es, ne iekārotais puisis. Ir grūti, jo tik bieži ir ieslēgts režīms „miesaskārs”. Reizēm spēju būt vienīgi neapmierināta.

Abi lejuplādējām Snapchat (beidzot sapratām, kam tas domāts) un atrādījām viens otram savas vēlā vakara nodarbes. Atmiņā iespiedušās trīs piebriedušas sekundes. Cerams, ka drīz iespiedīsies manī.