hronikas - 26. Augusts 2016

Otrais randiņš tika sarunāts vēl pirms pirmā. Centāmies stopēt uz ezeru, bet sanāca iet pārgājienā gar dzelzceļu uz upes malu. Zem krītošo zvaigžņu piepildītām debesīm mēs sēdējām piepūšamajā laivā un viens otram padevām vīnu ar skaistāko etiķeti. Varbūt par kaut ko arī runājām? Neatceros nevienu sarunu. Sildījāmies, skūpstījāmies, un pēkšņi jau bija gaišs. Viņš čukstēja man ausī: „Tik ļoti gribu ieiet tevī...” Tad pagrieza mani un bez liekiem jautājumiem to arī izdarīja. Iekāres dēļ nepamanījām, ka ārpus guļammaisa līst lietus un viss ir kļuvis slapjš. Mājās pārrados sasalusi ragā un ar kanēļa pīrāgu kabatā.

Trešajā randiņā biju skaidrā, ko viņš arī ievēroja, jo biju maksimāli nervoza un nemierīga. Varbūt tādēļ, ka apmeklējām kino ar vēl astoņiem maniem draugiem. Filmas žanrs – spriedzes, jo saskārāmies vien ar pirkstiem, bet, ē, tas bija absolūti uzbudinoši.

Uzzināju, ka viņš nav lasījis vai redzējis Hariju Poteru. Es varu piedot, ka viņš pārvietojas ar motorolleri, bet... Harijs... Man jāpārdomā dzīve.